liepajniekiem.lv
Citur barības pietika, bet vienalga saimnieki saka: ir izdzīvošanas gads, par peļņu nav runas. Daža kūts palikusi tukša, jo govis likvidēja.
Nevar izpildīt prasības
Ganāmpulka vairs nav Vecpils zemnieku saimniecībā “Strēlnieki”.
Savas 12 govis Ingūna Vītola kopa viena pati. Veda uz tirgu pārdot gan pienu, gan krējumu, biezpienu, sieru. Nu tas viss beidzies, jo neesot tikusi galā ar visām Eiropas prasībām.
“Trakākais bija, ka man prasīja uzbūvēt mēslu krātuvi; tā maksā nenormāli!
Taču punktu pielika Lauku atbalsta dienesta pārbaude. Atbrauca cilvēks apskatīties ilggadīgos zālājus. Zaļie lauki ir nelīdzeni, tur guļ ūdens, tāpēc tos nevar novākt tik tīri kā sētu iekoptu zālāju.
Pārbaudītājs pastāvēja uz to, ka esmu pār šiem laukiem pārbraukusi ar smalcinātāju, bet pēc tam neesmu tos nokopusi. Vēl uzlika par to sodu,” I. Vītola stāsta, kas piepildīja viņas pacietības mēru.
Patiesībā zemniece smalcinātāju nelietoja, tā viņai nemaz neesot. “Man gāja tik ļoti grūti, kamēr dabūju cilvēkus, kas tajā laukā sapresē sienu… Mājās nav neviena vīrieša, viss – uz maniem pleciem.”
Pēc 20 gadiem likvidēt savu saimniecību bija sāpīgi, un sirds viņai šobrīd ļoti smaga. Palikusi tukša kūts, kurā vairs tikai vistas. I. Vītola govis pārdeva gaļas kombinātam.
“Te, Vecpilī, vairs ir tikai viens lielais ganāmpulks, pārējie – mazi. Atdeve neatsver ieguldījumus, viss govīm nepieciešamais tagad maksā lielu naudu.
Cīnāmies, cīnāmies, bet atbrauc kontrolējošās iestādes un pasaka, ka viss ir galīgi garām…”
zemniece atzīst, ka ideāla saimniecība viņai nekad nav bijusi, bet strādāja, cik spēja, un kontrolētāji izturējušies ar izpratni.
Jo vairāk tāpēc, ka “Strēlnieku” zeme nav viegli apstrādājama, augsne vietām mālaina, vietām – purvaina.
Tagad viņa strādā valsts darbā. Par ienākumiem saka, ka tie īsti nesamazinājās:
“Tā kā man par katru darbību bija jāmaksā citiem cilvēkiem, tāda naudas apgrozīšana vien tikai sanāca.
Strādāju mājās, vedu produkciju uz tirgu, gāja grūti, bet man tas viss patika un bija par darbu gandarījums. Cilvēkiem garšoja mani ražojumi, dzirdēju labas atsauksmes.”
Viņas komentārs par jaunajām prasībām lopkopjiem ir īss: “Tās nav taisnīgas.”
Govis ražīgas, bet klājas smagi
Saimnieciskās darbības veicējs, otaņķnieks Kaspars Tapiņš ir vadītājs sava tēva saimniecībā, kurā tur piena govis un ataudzē telītes. Šobrīd kopā ir pavisam 190.
“Pēdējos gados mums te, Otaņķu pusē, ir sausums, tāpēc, redzot, ka ziemā barības nepietiks, otro ziemu to piepirkām klāt. Pagājušajā rudenī veiksmīgi uztaisījām eksperimentu.
Man jau agrāk “Otaņķu dzirnavnieks” piedāvāja cukurbiešu graizījumus, bet es sākumā šaubījos. Taču mūsu saimniecības barības konsultante iedrošināja, un izrādījās, ka graizījumi ir ļoti labi,” K. Tapiņš atklāj veiksmes recepti.
“Vajadzēja stipri mazāk miltu, un varējām pabarot daudz ekonomiskāk, arī uzreiz ievērojami cēlās izslaukums.”
Govis ganībās izlaida 7. maijā. Datums otaņķniekam palicis prātā, jo to fiksēja, pildot pagarinātās ganīšanas prasības.
Zāle esot, kāda nu kurā laukā; vietām apsalusi, padzeltējusi, jo nesen kādā naktī bija divu grādu sals.
Vakar uzsāka pļaušanas sezonu. Neesot ko gaidīt, jo pierādījies, ka biežāk pļauta zāle, kas nedabū pāraugt, ir augstas kvalitātes.
Ar tādu skābsienu lētāk var pabarot lopus, izveidot barības recepti, kam mazāk vajagot proteīnu un miltus.
“Taču ne vienmēr varam izdarīt tā, kā gribētos. Mēs arī audzējam kukurūzu, un primāri jāsagatavo tai zeme, tad varam ķerties pie pļaušanas,” stāsta K. Tapiņš.
Pienu nodod “Jēkabpils piena kombinātam”, bet iepirkuma cenu piensaimnieks nenosauc.
“Tā kā govis labi barojam, tās dod daudz piena, šobrīd saražo ap trīs tonnām dienā.
Esam interesants klients pircējam, un mums maksā cenu, kas ir Latvijā vidējā. No maija gan puscentu nometa,” viņš atklāj, ka samaksa vienmēr bijusi mainīga un reizēm gribas, lai būtu mazliet augstāka, bet ganāmpulku īpašnieku spēkos nav to ietekmēt.
Jautāts par govju komfortu, K. Tapiņš stāsta, ka viņu saimniecība varētu būt viena no retajām, kura nav ļoti cietusi no Eiropas prasībām.
“Mums 105 hektāros ir tikai zālāji un kukurūza, tā ka nav jāpilda LIZ pārvaldības sistēma. Arī nepiesakāmies uz dažām ekoshēmām, kur vajadzīgas precīzās tehnoloģijas.”
Ar labturību esot tā – ja saimnieks kārtīgs, viņš rūpējas par lopiem, lai būtu arī atdeve; un prasības jau ir izpildītas, nekas papildus nav jādara, ne arī jāiegulda. Tas svarīgi it sevišķi tagad.
“Jau 15. mēnesis, kad tiešā piena ražošana ir zem pašizmaksas; ko tu vari ieguldīt?
Pagājušais gads manā 15 gadu saimniekošanas pieredzē bija pirmais, kurā pilnīgs izdzīvošanas režīms.
Ne ko investējām, ne attīstījām, nevienu stūrīti nesakārtojām, neiegādājāmies jaunu tehniku. Paldies dievam, ka lopu tik daudz, varējām tos pabrāķēt, vēl – Eiropas naudas, un tad kaut kā gadu izvilkām,” šo gadu K. Tapiņš neredz labāku.
Salīdzinot ar piena iepirkuma cenu augustā, tā februārī samazināta par 40%.
“Izdevumi gan nesamazinājās, dažas pozīcijas pat pakāpās. Katram pirkumam taisīju cenu aptauju, lai saprastu, kuram piegādātājam tā zemākā.
Vieglas dienas nav, un pagaidām arī neredzu pamatu, lai būtu. Līdz ar kara sākumu Ukrainā uzskrēja cenas energoresursiem, un aizgāja pa ķēdīti pilnīgi visam, arī galaproduktiem. Šobrīd neredzu gaismu tuneļa galā.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
