liepajniekiem.lv
– Kur vēl tirgojaties?
– Dzērves ielā mums ir ceptuvīte, arī veikaliņš, kur visu var iegādāties karstu, tikko no krāsns. Uz Jāņiem nespējām vien cept speķrausīšus, devām pircējiem pilnīgi karstus, tādus, ko nevarēja ielikt maisiņā.
Strādāju gan te, gan Dzērves ielā. Braucu no vienas vietas uz otru. Arī izejvielas jāpaspēj sagādāt.
– Izejvielas pasūtat no vietējiem zemniekiem vai paši audzējat?
– Ļoti dažādi – gan paši audzējam, gan iegādājamies no zemniekiem. Atkarīgs no tā, kas vajadzīgs. Ir arī dažādas firmas, kam ir savs piedāvājums. Citreiz es pati sameklēju nepieciešamo.
Nepieciešamo izejvielu klāsts ir ļoti liels, jo
sortimentā mums ir apmēram 130 dažādu nosaukumu izstrādājumi.
Pamatā, protams, ir milti, olas, sviests. Bet ir arī specifiskākas izejvielas, kas nepieciešamas tikai viena produkta izgatavošanai.
– Kā radās “Otaņķu gardumi”?
– “Otaņķu gardumi” radās, kā es smejos, tāpēc ka nebija, ko darīt!
Bija kādreiz tāds laiks, kad mēs ļoti aktīvi darbojāmies zemnieku saimniecībā “Otaņķi”. Visu ko audzējām, mums bija govis un daudz piena. Pienu nebija, kur likt, jo tajā brīdī kombināti vairs to nepieņēma.
Tad mēs atradām veidu, kā pašiem ar to tikt galā. Tur, kur Jaunliepājā tagad atrodas veikals “Top”, bija tirgus skārnis. Mēs tajā tirgojām pienu un dažādus piena produktus: krējumu, sieru, sviestu.
Paši savām rociņām govis slaucām un visu sagatavojām. Mamma cepa maizi, ko arī vedām tirgot.
Cilvēkiem ļoti garšoja, un rindas tolaik bija lielas.
Vienu dienu, kad biju visu notirgojusi, bet tik ātri jau mājās nebrauksi, minēju krustvārdu mīklas, garlaikojos… Un pēkšņi es atcerējos, ka mūsu PVD atļaujā ir rakstīts, ka mēs drīkstam ražot miltus un dažādus miltu izstrādājumus, kas taču nav tikai maize.
Un es vienmēr esmu cepusi cepumus, plātsmaizes, daudz ko citu. Sapratu, ka es taču to māku. Kāpēc nedarīt?
Izcepu, pārdevu, un tā tas pamazām iesākās. Vēlāk jau paņēmām palīgus. Sākumā mēs to visu darījām mājās, savā virtuvē. Cepām brīžiem līdz 2 naktī. Tolaik arī meita, kas gāja skolā, palīdzēja.
Un tā virtuve palika par mazu, pašiem vairs nebija, kur paēst. Tad atradām telpas Dzērves ielā, kur mums ir ceptuvīte.
– Meita vai pārējā ģimene vēl joprojām iesaistās?
– Šobrīd kopā ar meitu šeit strādājam. Vēl kādreiz vīrs palīdz, kad vajag uz tirgu braukt.
– Pati gribēja, vai tu pamudināji?
– Viņa jau iesāka to darīt skolas laikā. Man šķiet, ka tad vēl mācījās septītajā vai astotajā klasē.
– Tā arī te palika.
– Jā!
– Ģimene uzreiz atbalstīja ideju par uzņēmumu?
– Jā, protams, atbalstīja! Mēs vienmēr esam bijuši tādi, kas visu gatavi darīt.
– Vienmēr ir bijusi mīlestība pret gatavošanu?
– Jā, tas man jau ir no bērnības, no manas omītes. Viņa bija kūku cepēja. Es darbojos ar viņu kopā, palīdzēju. Putoju spainī pat desmit olas, jo mikseru jau nebija. Un tie, kas bija, ātri sadega.
– Vēl joprojām pati gatavo “Otaņķu gardumiem”?
– Nu jau vairākus gadus neko necepu. Man tagad ir cepēji, kas to visu dara.
– Savam priekam arī vairs ne?
– Man jau viss gatavs tiek nolikts priekšā, esot ceptuvē. Meitenes man saka, ka izdomājušas kaut ko jaunu, lai pagaršoju, iespējams, ka tas mums varētu labi aiziet.
– Kas darbā sagādā vislielāko prieku?
– Saikne ar pircēju, ko vislabāk var sajust tirgojoties. Tad arī saproti, ko vajadzētu gatavot, ko varbūt vajadzētu uzlabot un kā to izdarīt.
Arī jaunie produkti ir tie, kas radīti pēc pircēju vēlmēm. Tas man patīk.
– Cilvēki ir arī nākuši un teikuši, ko viņi gribētu?
– Jā! Mums ir arī radušās receptes pēc pircēju ieteikumiem.
– Piemēram?
– Pēc pircēju ieteikuma ir radušies rudzu miltu pīrādziņi. Tie ir tādi paši kā speķrausīši, bet mīkla ir no rudzu miltiem. Ir bijuši vairāki produkti, kas šādi radušies pa šiem gadiem.
– Ir arī regulārie klienti, kurus jau atpazīsti?
– Jā, tādi ir. Kad tirgojos Aizputē, Saldū vai citur, atpazīstu savus pircējus un jau zinu, ko viņi vēlēsies iegādāties.
Pasniedzu jau preci pircējam, un viņš priecīgs saka: “Jūs jau zināt!”
Pircēji ir novērtējuši mūsu produkciju un nāk iegādāties konkrētas lietas.
– Ir favorīti, ko klienti visbiežāk pērk?
– Ir, ir. Piemēram, mūsu speķrausīši. Mums tie netīšām darba procesā radās tādā netipiskā formā. Tie nav speķrausīši ar radziņiem, mūsējie ir apaļi. Tāds kā firmas zīmols.
Vēl favorītos mums ir ābolkūka, “Napoleons”. Šobrīd ļoti iecienīta ir snikera kūka, eklēriņi, kurus tik spējam taisīt. Bulciņas arī.
– Kas nāk klajā ar idejām?
– Dažādi. Katrs kaut kur bijis, kaut ko redzējis. Piemēram, piciņas tā sākām taisīt ar salami desiņu, ar kūpinātu vistiņu. Idejas nāk no dažādām vietām.
Arī konditors, kas strādā ar kūkām, kaut ko iesaka pamēģināt. Es vienmēr esmu par!
– Tavs mīļākais gardums, kuru pārdodat?
– Es pat nemaz nemāku pateikt. Man daudz kas patīk! Piemēram, rožu bulciņa, kas ir pavisam vienkārša ar sviestiņu un cukuriņu viducī. Biezpiena plātsmaizīte ar rozīnēm.
Šobrīd man arī ļoti garšo cepumi “Pumperniķeļi”, kuru sastāvā ir medus, riekstiņi. Recepte it kā ir ļoti sena.
– Iesaisties arī zemnieku saimniecībā “Otaņķi”, vai uz pleciem ir tikai “Otaņķu gardumi”?
– Mājā dzīvojam četras paaudzes. Mana mamma, kurai jau ir 81 gads, ļoti aktīvi piedalās Otaņķu etnogrāfiskajā ansamblī. Viņa darbojas saimniecībā, sagatavo arī mums ceptuvē nepieciešamo.
– Tad jau sanāk, ka daudz laika pavadāt ar ģimeni.
– Es dzīvoju kopā ar vīru, mammu, vecāko dēlu un viņa ģimeni. Katru dienu no rīta līdz vakaram esam kopā. Bet esam visi bieži kopā arī ar otru dēlu un meitu.
Man liels prieks par bērniem, ka viņi ir izauguši tiešām labi cilvēki.
Vecākajam dēlam ir pašam sava zemnieku saimniecība “Prenclavi”, kur nodarbojas ar graudkopību. Otram dēlam pieder autoserviss, tā ka man nav problēmu ar transportu, un meita darbojas kopā ar mani.
– Vai ir mirkļi, kad gribas darīt ko citu, atmest visam ar roku vai uzņēmumu kādam novēlēt?
– Protams, kur nu bez tā! Ja tu esi uzņēmējs, tad esi darbā 24/7. Pa nakti guli, bet smadzenes strādā.
Arī šorīt es meitai teicu, ka pa nakti kaut ko izdomāju. Kad es atbraucu uz ceptuvi, manas cepējas smejas, ko tad es šonakt izdomāju. Pa nakti galvā mēdz ienākt visādas idejas.
Protams, bija arī smagais pandēmijas laiks, kuru pārdzīvojām. Ik pa brīdim jau ir visādi. Tad kaut kā pāriet, ievelkam elpu un atkal strādājam.
– Laika sanāk arī citiem hobijiem, interesēm?
– Minimāli. Kādreiz kaut kur izbraucu, izkustos, bet reti sanāk. Kad tikko izbrauc kaut kur ārpus valsts, tad prāts atslēdzas uz to brīdi. Bet, kad brauc atpakaļ, domas atgriežas pie darba.
Kādreiz ar vīru dejojām Nīcas deju kolektīvā, bet tas bija sen. Un ar darbu jau mums nepietiek. Darām vēl visu ko citu. Piedalīsimies arī “Mājas kafejnīcu dienās”.
– Piedalījāties arī iepriekš?
– Nu jau būs ceturtais gads, kopš mēs to darām.
Un pirmajā reizē tas, protams, bija tāds lēciens tumsā. Vispār neko nezini, nesaproti, ko tev vajag, cik apmeklētāju būs.
Man ir jāsagādā produkti, bet es nezinu, cik daudz. Tad nu toreiz uz dullo taisījām. Ja ir kāda iespēja, kāpēc neizmantot, kāpēc nepiedalīties?
Mums ir arī Prenclavu dzirnavas. Tur arī rīkojam šos pasākumus. To darām visi kopā – visa ģimene un arī draugi. Vesela komanda.
– Katru gadu domājat jaunu ēdienkarti?
– Ir viena recepte, kas paliek katru gadu, ko cilvēki ir novērtējuši un kas ļoti garšo. To mēs atstājam.
– Kas tā ir?
– Kartupeļi ar šmormērci, kam klāt vēl cauraudzītis. Kaut kas ir vajadzīgs arī izklaidei, tāpēc arī piedāvājam dzirnavu apskati. Ja kāds uz šo vietu brauc, tad viņam vajag kaut ko jaunu, kaut ko interesantu.
Divus gadus mēs slējām lielu telti, jo dzirnavās nebija telpu. Pagājušogad telti nevarēja uzsliet, jo bija ļoti slikti laikapstākļi. Tad nu tomēr sēdējām dzirnavās.
Pirmajos divos stāvos novietojām galdiņus. Cilvēkiem tik ļoti patika. Viņiem vienkārši patika tā atmosfēra. Šogad atkal piedāvāsim kaut ko interesantu.
– Jau zināt ko?
– Jā, mēs taisīsim zaļumballi!
– Ir arī kādi plāni nākotnei?
– Ļoti bieži idejas rodas spontāni. Bet ja kaut ko esi ieplānojis, tad bieži ir kādi apstākļi, kas visu nobremzē.
– Ja nebūtu “Otaņķu gardumu”, ko citu gribētu darīt?
– Kādreiz biju ļoti saistīta ar zemnieku saimniecību. Laukos dzīvojot, tā ir ikdiena. Audzējām un darījām daudz ko.
Droši vien tajā visā vien būtu. Bet tāda ir dzīve. Tā mani ir noliksi tajā vietā, kur esmu, un viss izdodas.
– Ir vēl kaut kas, ko vēlies ar laiku īstenot?
– Noteikti! Bez gribēšana jau mēs vispār neko nevaram. Tad jau nav jēgas uzņēmumu uzturēt, ja negrib to attīstīt, kaut ko vēl uzlabot.
Gan paša personīgajā dzīvē, gan arī uzņēmumā visu laiku ir jātiecas pēc kaut kā jauna, labāka.
Jādomā, kā pircēju piesaistīt, kaut ko interesantu piedāvājot. Bet par to, kas pa šiem gadiem jau izdarīts un izturēts, noteikti ir lepnums.
– Dzīvē nācies iepazīt daudz un dažādus cilvēkus. Kas tev ir svarīgs cilvēkos?
– Man ir svarīgi, lai cilvēkiem patīk tas, ko viņi dara. Godīgums noteikti ir pirmajā vietā, jo es pati cenšos tāda būt.
Cilvēkiem vajag būt atvērtiem, smaidīgiem un godīgi komunicēt. Noteikti cenšos sev apkārt turēt tādus cilvēkus.
Bet manā dzīvē ir bijis visādi. Piemēram, arī darbā šo gadu laikā ir bijuši cilvēki, kas saņēmuši algas un pazuduši – esmu gājusi arī tam cauri.
– Kādas ir tavas spilgtākās bērnības atmiņas?
– Daudz augu pie omes, jo mammai allaž bija jāstrādā. Omes saimniecība bija uz viņas pleciem.
Bet viena no spilgtākajām atmiņām ir, ka tad, kad kādreiz vistiņas turēja lauku nojumēs, es gāju pie viņām iekšā. Man jau kā meitenei patika iet un spēlēties, izdomāt un fantazēt. Tad es vienu reizi iegāju iekšā un pēkšņi vairs nevarēju durvis attaisīt. Biju pati sevi iesprostojusi pie vistiņām. Toreiz bija liela brēkšana un ome nāca mani glābt!
Vizītkarte
Pārsla Kupše
- Dzimusi 1967. gada 23. novembrī Liepājā.
- Ir divi dēli, meita un pieci mazbērni.
- Mīļākā nodarbe – pavadīt laiku ar mazbērniem.
- Pašlaik hobijiem neatliek laika, bet kādreiz ar vīru apmeklēja deju kolektīvu.
- Lielākais lepnums ir par to, ka visi bērni palikuši Latvijā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
