Šonedēļ Jāņa Ernstsona bioloģiskajā zemnieku saimniecībā “Turaidas”, kas ir Sakas novada tūristiem domātās un blakus Grīņu rezervātam esošās Sēkas ozolu takas galvenais balsts, bija sarīkota interesentu tikšanās. Dabas objekta veidotāji pārrunāja šogad paveikto un nepadarīto, kaldināja nākotnes plānus un runāja par līdzdalību Eiropas Savienības finansētajā programmā “Leader”, lai saņemtu labiekārtošanai nepieciešamo atbalstu. Līdz šim viss galvenokārt balstījies uz entuziasmu.

Mākslinieki uzklausa ierosinājumus

Vislielāko uzmanību izpelnījās jaunumi. Pirms dažām nedēļām takas objektu pulkam pievienojušās divas jaunas oša koka skulptūras. “Dižozolu” darinājis mākslinieks Kaspars Erbsts, bet “Raju” – Krists Grickuss. Abi tēlnieki pastāstīja par ieceri saistībā ar vēja nolauzto Upesmuižas parka ošu stumbriem, kā arī uzklausīja takas veidošanas entuziastu piezīmes.

Sakas novada Dabas fonda vadītāja Skaidrīte Solovjova vēlētos, lai blakus dižu ceļa rādītāju atgādinošajam “Dižozolam”, kas novietots Liepājas – Ventspils šosejas malā, atrastos it kā zemē nokritusi ozolzīle. Uz tās apsēzdamies, noguris ceļinieks varētu atpūtināt kājas. Kokmateriāls tādas figūras veidošanai “Turaidu” pagalmā vēl esot atlicis. Kaspars šādu priekšlikumu labprāt uzklausīja, taču iebilda pret ierosinājumu papildus izrotāt vairākus metrus augstās skulptūras virsotni. Stārķa ligzda taču jau atrodoties tuvējā koka galotnē. Turklāt – īsta.

Iespējams, tie, kas piestās pie “Dižozola”, paudīs neizpratni, kādēļ kokā izcirstās ozollapas nenorāda tiešu takas apskates objektu atrašanās virzienu. Mākslinieki pārmetumu noraidīja, sakot, ka skulptūra tomēr nav ceļa rādītājs. Tās uzdevums esot pievērst pa šoseju traucošo braucēju uzmanību iespējai atpūsties pie dabas krūts, dodoties braucienā ar laiviņu pa Durbes līkloču upīti, vai arī izmēģināt nūjošanas trasi, sēžot zirga mugurā. Ziņas par to, kas un kur meklējams, atrodas jau agrāk izgatavotajā informācijas stendā, kas redzams tikai pārsimts metru attālāk.

Vēl darāmā pilnas rokas

Kaspars apsolīja tikai to, ka papildinās skulptūru, ja takā tiks atklāti jauni apskates objekti. Pagaidām uz tās izlasāmi tie, kas jau šobrīd spēj priecēt skatu un sirdi. Kokā iemūžināti arī tuvāko lauku sētu labskanīgie nosaukumi. Tur ir gan “Labmaizes” un “Labmaizītes”, gan “Sēkas” un “Inčuki”, gan “Stūrīši” un “Jaunmeži”, kā arī šovasar sakoptais Ziloņkalns, kam nosaukumu devis Krists.

Dabas fonda vadītāja savukārt apgalvoja, ka nākamajā pavasarī tiks izvietotas norādes par takas apmeklējuma laikā sastopamajiem retajiem augiem, dzīvniekiem un kukaiņiem, kā arī informācija par to, ko šeit drīkst un ko nedrīkst darīt.

Skulptūra “Raja”, kas atveido baiso okeāna zivi, kura pieveica arī slaveno krokodilu mednieku, novietota netālu no “Dižozola”. Taču šeit tā skatāma tikai pagaidām, jo veidojuma pastāvīgā atrašanās vieta būšot pie dīķīša, kas atrodas Durbes upītes ielejā. Krists pastāstīja, ka skulptūra iecerēta tā, lai varētu kalpot kā laipiņa, pa kuru apmeklētāji spētu piekļūt tuvāk dīķītim, kur atveldzēt nosvīdušās rokas un kājas.

Mākslinieki skulptūras šovasar darināja “Turaidās”, dienas desmit pavadot viesmīlīgajā saimniecībā un baudot tās labumus. Arī nākamgad viņi cerot atgriezties šeit, jo darāmā netrūkst. “Vēl daudzās takas vietās nepieciešams uzstādīt īpatnējus, to raksturojošus veidojumus,” teica Krists, bet Skaidrīte piebilda, ka tas būs iespējams, jo Novada domes priekšsēdētājs Uldis Kristapsons atvēlējis skulptoriem nepieciešamos kokmateriālus. Viņa teica paldies arī “Turaidu” īpašniekam, bez kura nesavtīgās palīdzības un tehnikas nekas nevarētu notikt.

Kad Sēkas ozolu taku apmeklēja zemkopības ministrs Mārtiņš Roze, viņš ierosināja izstrādāt projektu, lai piesaistītu dabas objektam ES finansētās programmas “Leader” līdzekļus. Sacenieki nav aizmirsuši šo pamudinājumu un apņēmīgi strādā pie tā īstenošanas. Pie kopēja mērķa piepildīšanas ķērušies un prasmīgi sadarbojas Dabas fonds, Zviedrijas un Latvijas kopuzņēmuma “Lesjofor” uzņēmēji ar direktoru Ģirtu Ančevski priekšgalā, kā arī novada zemnieku saimniecības.

Bet kūtiņa brūk kopā

Tikmēr “Turaidu” saimnieks Jānis savā lauku sētā nolēmis veicināt tūrismu. Tagad tur nodarbojas ar liellopu audzēšanu, aprūpē trīs slaucamas govis, audzē vistas un pīles. Lai atbilstoši Eiropas standartiem sakārtotu piensaimniecību, šovasar uzcelta prasībām atbilstoša piena māja, izstrādāts artēziskā urbuma projekts, taču nepieciešamās jaudas trūkuma dēļ tā īstenošana aizkavējusies. Šī paša iemesla dēļ pagaidām nedarbojas arī piena māja.

Pati lielākā problēma “Turaidās” pašlaik ir lopu novietnes trūkums, jo esošais stallis, kur izvietotas govis, savu mūžu nokalpojis. Tā vietā saimnieks plānojis uzbūvēt jaunu, taču šim nolūkam viņam pagaidām pietrūkst naudas.

Skaidrīte domā, ka, līdzdarbojoties programmas “Leader” projektā, zemnieks šo problēmu varētu sākt šķetināt. Viņa arī uzsvēra, ka “Turaidas” ir Sēkas ozolu takas galvenais balsts.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Sēkas ozolu takas veidotāji spriež par to, kā apkārtējā vidē iederas mākslinieka Kaspara Grickusa darinātā vairākus metrus augstā skulptūra “Dižozols”.

Apsēdies uz Krista Erbsta veidotās “Rajas”, nebēdīga atpūtnieka lomā iejusties cenšas uzņēmuma “Lesjofors” direktors Ģirts Ančevskis.

“Turaidu” saimnieks Jānis Ernstsons domā par to, kā tikt pie jauna staļļa.