liepajniekiem.lv
Finansiālais atbalsts ir 936 eiro, visi līdzekļi tiek novirzīti Latvijas muzeju izpētei un kreklu fotografēšanai.
Parādīs, ka neviens krekls nav vienāds
Novadpētniece un projekta īstenotāja Lelde Jagmina pastāsta, ka ikdienā viņas pārziņā ir Otaņķu senlietu krātuve un ka vēlas uzspodrināt ne tikai visas Dienvidkurzemes, bet tieši Nīcas kultūrvēsturisko mantojumu.
“Gribu popularizēt mūsu tautastērpus.
Liekas jau, ka tie nīcenieku tērpi jau tā ir labi zināmi, bet daudziem ir priekšstats, ka tas ir kaut kas ļoti vienveidīgs,
ka tā ir, teiksim, pelēka veste un sarkani lindruki – tas, ko var novērot mūsdienu tautas deju dejotājiem. Bet tā gluži nav. Ir tik dažādi šo tērpu elementi. Ir gan adītas, gan austas jakas, gan vasaras un ziemas vestes. Un katrai lietiņai ir savs nosaukums, savas detaļas.”
L. Jagmina uzsver, ka nav divu vienādu Nīcas kreklu. Katram ir savs atšķirīgs raksts. Un, ja no attāluma visi krekli izskatās vienādi, tad, pieejot tuvāk, var novērot visdažādākās nianses.
“Sākām ar krekliem, jo katrs Nīcas krekls ir pavisam citāds, atšķirīgs no citiem novadu krekliem. Plecu siksnas jeb uzpleči vienmēr ir uzšūti pa virsu kreklam, un tie ir maināmi. Ir noteikta veida un stila kreklu apkaklītes, arī aproces. Raksti var būt gan izšūti, gan austi.
Tu paskaties uz kreklu un redzi, ka tas ir Nīcas.
Piemēram, Bārtai vienmēr būs platas aproces, bet mums – šauras,” skaidro novadpētniece.
Viņa vērš uzmanību uz to, ka līdz šim dažu Nīcas kreklu paraugi bija redzami Latvijas tautastērpu grāmatas Kurzemes izdevumā, ko savulaik publicēja Latvijas vēstures muzejs. Bet daži raksti neradīs pietiekamu izpratni par Nīcas kreklu stilu tiem meistariem, kas tos grib atdarināt, piemēram, Rīgā.
“Gribu, lai šie senie raksti turpina dzīvot. Katrs varēs izvēlēties, kurš raksts uzrunā un kuru vēlas atdarināt. Jo citam izpratnes ir tik vien, ka viņš atšķir šo Kurzemes grāmatu un paskatās uz diviem vai trīs paraugiem.”
No topošā materiāla iedvesmu un zināšanas varēs iegūt ikviens, jo tas būs digitāls un bez maksas pieejams visiem interesentiem.
“Visvairāk tas noderēs tieši šuvējiem un audējiem, jo meistars uzreiz redzēs visus paraugus. Viņiem nebūs jābrauc uz kāda muzeja krātuvi, kur pašam nāktos to kreklu meklēt.
Ja kādam tiešām vajadzēs tuvāk to rakstu apskatīt, tad šajā digitālajā materiālā varēs redzēt, kurā muzejā to atrast.”
L. Jagmina uzsver, ka izdevuma vērtība būs visi apkopotie dati un paraugi, tādējādi papildinot kultūras mantojumu. Viņa grib izcelt senos krekla variantus un to daudzveidību.
Novadpētniece aicina cilvēkus negatavot tradīcijām neatbilstošus kreklu dublikātus, tomēr viņa neapšauba, ka pēc izdevuma publicēšanas profesionāli meistari būs spējīgi ne tikai atdarināt kreklus, bet, turoties stila robežās, arī variēt un pat veidot jaunus musturus.
Negaidīti atklājumi
Digitālā izdevuma materiāliem ir jābūt savāktiem līdz 2024. gada beigām, kad pieteiks nākamo projekta posmu – maketēšanu un publicēšanu.
Līdz šim L. Jagmina kopā ar kolēģiem no Otaņķu un Nīcas senlietu krātuvēm un fotogrāfi Rūtu Pirtnieci ir paspējušas apmeklēt vien dažus muzejus.
“Bijām Ventspilī, kur domājām, ka redzēsim kreklu, kas darināts 20. gadsimta sākumā. Kad ieradāmies, atradām tur visu seno Nīcas komplektu.
Bija gan senais, 19. gadsimta beigās darinātais krekls, kas pats par sevi jau būtu ievērības cienīgs, gan arī senie lindruki,”
par savu pirmo vērtīgo atradumu projektā priecājas novadpētniece.
Pirms tautā zināmajiem sarkanajiem lindrukiem, kas populāri sāka kļūt ap 1850. gadu, cieņā bijuši zili plisēti svārki ar sarkanu maliņu.
“Ventspils nemaz nezināja, ka pie mums šis komplekts skaitās tik liels dārgums. Bet mēs tur priecājāmies kā tādi jaunatklājēji!” smej L. Jagmina.
Meklējot Nīcas kreklus, uzietie retie lindruki novadpētniecei kalpos par labām piezīmēm nākotnei, jo pēc izdevuma par krekliem plānots apkopot materiālus arī par Nīcas vestēm jeb burstēm, lindrukiem un dažādiem aksesuāriem: galvassegām, zeķēm un kurpēm. Lēmumu sākt ar krekliem atbalstot arī Liepājas muzeja pētniece Uļjana Gintnere.
“Mums ar Gitu Vanagu no Nīcas senlietu krātuves to vislielāko prieku rada tieši Nīcas vestes, jakas un kamzoļi, jo tur ir tik daudz krāsu!
Krekli pārsvarā ir balti vai melni, bet šajās vestēs ir īstens krāsu sprādziens.
Daļēji jau tās esam izpētījušas, bet plānots izveidot izdevumu arī par tām,” dalās L. Jagmina.
Šobrīd jau esošajā Kurzemes tautastērpu grāmatā esot parādītas vien divas krāsas – brūna un zaļa. Apziņa, ka meistaram, kuram liktu šādas vestes darināt, būtu jāizvēlas vien starp divām krāsām, novadpētnieci apbēdina.
“Ziniet, nīceniecēm skapī ir lielāka izvēle – purpura, spilgti sarkanas, spilgti zaļas un vēl visādas. Svarīgi, lai neviens nepieņem, ka ir bijušas tikai divu krāsu opcijas.”
Novadpētniece ar komandu apmeklējusi arī Herberta Dorbes muzeju, kur viņai atklāts, ka viens tautastērpa atdarinājums sadedzis ugunsgrēkā.
“No vienas puses, ir atvieglojuma sajūta, ka tas bija vien atdarinājums, jo tādā veidā zaudēt oriģināldarbu būtu skumji,”
pauž L. Jagmina.
Ventspili nu viņa esot puslīdz izķemmējusi, tāpēc pēdējās gada nedēļas veltījusi muzeju krātuvju kompleksam Rīgā, kur šādu kreklu ir visvairāk.
“Jaunajā gadā dosimies vēlreiz uz Rīgu, kur mums apskatei jau ir sarunāts viens krekls Latvijas Okupācijas muzejā. Šobrīd tas ir izlikts ekspozīcijā, tāpēc mums nākas uzgaidīt pāris mēnešus, bet pagaidām vēl nav pamata steigties,” viņa piemin, ka cenšas tikties arī ar mazākiem privātiem muzejiem vai kreklu turētājiem, kas savus krājumus ir gatavi iemūžināt.
Gada laikā ir plānots iepazīties arī ar Etnogrāfisko brīvdabas muzeju. Savukārt Liepājas muzeju viņa taupot saldajam ēdienam, jo uz to varot doties jebkurā brīdī.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
