Izvērtējot Liepājas rajonā esošos feldšerpunktus un ģimenes ārstu prakses, Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras Kurzemes reģiona veselības aprūpes speciāliste Marina Čerņakova kā lielāko problēmu uzsvēra mediķu trūkumu, tā dēļ tuvāko gadu laikā vairāki pagasti un apdzīvotās vietas var palikt bez mediķiem. Pašlaik Liepājas rajonā kopumā ir 15 feldšerpunkti, no kuriem lielākā daļa ir sertificēti. Pagaidām tas vēl nav paveikts feldšerpunktos Embūtē un Dunalkā.

Taču, kā uzsvēra M.Čerņakova, būtiskākā problēma ir tā, ka drīzumā šajos feldšerpunktos var pietrūkt darbinieku. “Lielākā daļa lauku feldšeru ir pensijas vai pirmspensijas vecumā,” viņa iezīmē reālo situāciju. “Un tas nozīmē, ka pēc kāda laiciņa šie cilvēki var izvēlēties pārtraukt darba attiecības. Kas tad notiks ar vietējo iedzīvotāju veselības aprūpi, es nezinu, jo vairāk nekā desmit pēdējos gadus uz Liepājas rajonu, uz pagastiem neviens jauns mediķis no augstskolas darbā nav atnācis.”

Un līdzīga situācija ir arī ar ģimenes ārstu praksēm. Ir tikai nedaudz pagastu, kuros pieņem ģimenes ārsts. “Viņi savas prakses ir koncentrējuši vietās, kur ir ambulatorās ārstniecības iestādes un kur uz vietas ir iespējams veikt analīzes un izmeklējumus,” stāsta M.Čerņakova. “No vienas puses tas ir loģiski, bet no otras puses – ja cilvēkam laukos ir vajadzīga ārsta palīdzība, viņam ir jāmēro patāls ceļš.” Taču arī šajā gadījumā M.Čerņakova neredz iespējas, kā ārstus piesaistīt laukiem, kā ieinteresēt viņus tur strādāt. Šobrīd Liepājas rajonā strādājošā gados jaunākā ārste ir Ilona Blumberga, kurai ir 36 gadi. Viņa ir atgriezusies strādāt savā dzimtajā pusē. Priekulē, savā dzimtajā pusē, uz brīdi atgriezās arī ģimenes ārste Zanda Grāve, taču viņa izvēlējās turpināt darbu Rīgā. “Mēs neko nevaram pārmest ārstiem par to, ka viņi nevēlas strādāt laukos,” saka M.Čerņakova. “Un arī vietējā vara rajonā vai vietējās pašvaldības ir praktiski bezspēcīgas jauno mediķu piesaistīšanā. Tai ir jābūt valsts politikai, kas risina šīs problēmas, un es uzskatu, ka daudz kas jau ir nokavēts.” To sakot, viņa min Skandināvijas valstu piemēru. Tur, lai piesaistītu mediķus valsts attālākajiem reģioniem, valsts viņiem maksā vismaz trīs reizes lielāku algu nekā kolēģiem, kas strādā lielajās pilsētās un valsts centrālajā daļā. Un pavisam attālos reģionos, kuros ir ļoti atšķirīga klimatiskā situācija, šī samaksā ir vēl augstāka. Turklāt, kā uzsver M.Čerņakova, valsts politikai ir jābūt tādai, lai jaunajiem speciālistiem būtu interesanti šeit dzīvot un strādāt. Un to nevar atrisināt tikai lokālā mērogā. Par šīm problēmām viņa ir runājusi arī Pašvaldību savienībā. “Taču ieskatoties Veselības ministrijas plānošanas datos, es redzu, ka viss ir orientēts tikai uz kaut kādu nākotni, bet nav nekādu konkrētu un reālu plānu, kā risināt šo samilzušo problēmu ar lauku medicīnu,” saka M.Čerņakova. “Tāpēc man rodas pamatota pārliecība, ka daudzām amatpersonām, kas strādā varas gaiteņos, nav pat īstas skaidrības, kas notiek ar medicīnu laukos, viņi nekur ārpus pilsētām nav bijuši un nesaprot, ka laukos cilvēki dzīvo izkliedēti patālu cits no cita lielā teritorijā, bet tas nenozīmē, ka viņi neslimo un ka viņiem nav vajadzīga medicīniskā palīdzība.”

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”