Šeit viss ir iespējams

Mākslinieki, dažādu amatu meistari, mūziķi un patīkamas atmosfēras baudītāji labi pavadīja laiku saulainajā pagalmā. Šeit notika tirdziņš, koncertēja Kazdangas pūtēju orķestris, varēja spiest ābolu sulu un vārīt zapti, varēja iepazīties ar jauno mediju mākslinieku darbu programmu. Un kur tad vēl pastaiga pa “Serdes” namu!

“Serdes” vadītāja Signe Pucena ilgi mācījusies interesanto vārdu savienojumu – būvkultūra: “Tas mums pašiem ir jaunums. Eiropas Kultūras mantojuma dienu programmā esam, lielā mērā pateicoties arhitektam Ervīnam Krauklim, kurš ir bijis šeit un droši vien arī ieteicis kā vienu no piemēriem.”

Aizvadītajā vasarā un šajā gadā kopumā, ņemot vērā situāciju pasaulē, “Serdē” uzturējās mazāk mākslinieku, nav viesojušies ārzemnieki, taču notikuši vietējie pasākumi.

Radās arī jautājums – vai būt “Āboļošanai”? “Saņēmāmies un veltām to mantojuma dienām. Simboliski sanāk – esam programmā ar būvkultūras piemēru, bet šodien šeit interesanti redzēt Liepājas Universitātes jauno mediju mākslas studentus. Viens otrs varbūt var aizdomāties, kāds būs nākotnes mantojums?” sprieda S. Pucena.

Viena no māksliniecēm, uz kuras tepat, “Serdē”, gatavotajiem keramikas traukiem jāskatās caur pagraba lodziņu, ir rīdziniece Kristīne Niedrāja. “Šovasar pabraukāju uz šejieni un kaut ko uztaisīju paralēli restaurācijai un čuguna liešanai,” viņa stāstīja. “Ko “Serde” piedāvā, to gribas saņemt pretī.”

Te esot īpaša atmosfēra, cilvēki un vide. Pirmo reizi uz Aizputi viņa atbraukusi uz restaurācijas darbnīcu pirms gadiem pieciem un atzīst, ka “Serde” ir brīnišķīga vieta, kur pazūd ikdienas rūpes. “Ir mazliet nerealitātes sajūta, ka viss ir iespējams, par ko Rīgā liekas, ka varbūt nav vērts sākt. Šeit viss ir vieglāk, brīvāk,” teica Kristīne.

Kā filmā “Emīla nedarbi”

“Serdi” ļoti iemīlējusi Liepājas māksliniece Agnese Rudzīte. “Rudzīši šodien šeit uzlādē baterijas,” viņa teica. “Jauks laiks, tantes no Rokaižu pansionāta mūs ar zupu paēdināja. Patīk, ka fonā ir mūzika no jauno mākslinieku projekta.

Tie Rokaižu ļaudis sēž… jau pagājušajā gadā man bija sajūtas kā filmā “Emīla nedarbi”, kur tie pansionāta ļaudis sēž, skan mūzika. Nemācēju pateikt, kas tā par sajūtu, kad saplūst laiki, pārliecības, viedokļi. Ļoti skaisti bija,” novērojusi māksliniece.

Jauno mediju mākslu ir jāmēģina saprast, jo daudzi darbi uzrunā, domā Agnese.

“Piedalījos onlainā laikmetīgās mākslas festivālā, kas notika Spānijā. Diskusijā par to, vai laikmetīgajai mākslai ir vēstījums, organizētāja teica: “Kāpēc mums ir jāpieņem, ka jābūt vēstījumam?” Teicu, ka parasti meklēju atbildi uz jautājumu, kāpēc es to daru. Viņa atbildēja, ka bijusi performancēs, kur nav nekāda vēstījuma, taču bijis līdzpārdzīvojums,” pastāstīja māksliniece. Tieši “Serdē” jau vairākus gadus mēģinot iepazīstināt ar laikmetīgo mākslu, izglītot cilvēkus.

“Gaļīte, kartupeļi un tomātu pasta, pipariņi un sīpoli,” savu gardās gulašzupas recepti, kas aizgūta kādā ārzemju pansionātā un kļuvusi par Rokaižu firmas zīmi pēc agrākajām skābeņu zupas variācijām, raksturoja pavāre Ināra Muceniece.

Pansionāta direktore Edīte Lasmane pastāstīja, ka kopā ar iemītniekiem uz “Āboļošanu” Aizputē braucot jau vairākus gadus: “Mums gribas padalīties ar savu ēdienu, lai pārējie pagaršo.”

Kultūršoks ir, pīlādžu nav

“Nekādas vainas, laba mūzika,” dejojot pie sarkanā auto, kurā tika demonstrēts Artūra Goldmaņa videoklips “l1x1_grūva_iela.mp3”, priecājās Rokaižu iemītnieks Aivars. Puišiem no Liepājas, Rīgas un Jelgavas Artūram, Mikam un Tomam vēl lielāks prieks, un viņi, smaidot līdz ausīm, uzdāvinājuši vīrietim sava apģērbu zīmola cepurīti.

Skaidrojums un vēstījums ir arī laikmetīgajai un jauno mediju mākslai, puiši ir pārliecināti. Videoklipa uzņemšanu iedvesmojusi bērnības topa datorspēle “GTA”. “Gribējām tādu rajona dvēseli iznest ārā. Puiši no rajona savācamies kopā, saprotam, ka savu darba spēku varam pavērst uz labākiem mērķiem un cilvēkiem pavēstīt, ka ne vienmēr ir jāseko līdzi pārējam pūlim, var taisīt savu lietu,” pastāstīja Miks.

“Uzrakstījām dziesmu, videoklipā atdarinājām dažādas lietas no videospēles. Aizvedām daudzus mūsu vecuma cilvēkus nostalģijā. Šādā pasākumā gan tas ir nedaudz kultūršoks.” To, ka būšot galīgi pretēji šim pasākumam, Artūrs uzreiz teicis savai pasniedzējai S. Pucenai, kura aicinājusi piedalīties. “Taču viņa atbildēja, ka tieši tas ir vajadzīgs,” pastāstīja jaunietis.

“Vieta ir ļoti skaista, te var veidot jebkādu pasākumu. Cilvēki Aizputē ir ļoti smaidīgi un saprotoši.”

Bet kā tad “Āboļošanā” ar āboliem? Ikgadējā ābolu sulas spiešanas akcija kopā ar Aizputes vīndariem norit labi, teica Mārtiņš Sants. “Vieni saka, ka šogad nav ābolu gads, citi atkal, ka ābeles lūst no pārpilnības. Grūti saprast, laikam tāds vidējais gads.” Apmeklētāji interesējušies ne tikai par sulas spiešanu, bet arī par receptēm, “ko no tā ābola var uztaisīt”. Izrādās, parastā kombinācija – ābols ar pīlādzi – šogad neiespējama, jo pīlādžu neesot. “Šodien vairāk spiedām ‘Antonovku’, un cilvēki brīnījās, ka sula tik salda. Varbūt tāpēc, ka noilgojušies,” sprieda vīndaris.