liepajniekiem.lv
– Te ir fotogrāfijas par šīs jaunās ēkas celtniecību. Kāda tā bija!… Pamesta trīsstāvu dzīvojamā māja, tikai jaunbūves karkass. Mēs to uzcēlām paši saviem spēkiem. Strādājām daudz un smagi.
Būtībā tapa privāts pansionāts. Braucu pa ārzemēm un meklēju naudu. Iepazinos ar labdariem no Šveices, Luizi un Oto Bammertiem. 90. gadu sākumā Latvijai palīdzēja daudz Šveices privāto organizāciju.
Ieradās šveiciešu brigāde un strādāja kopā ar mūsu celtniekiem. Bija grūts, bet skaists laiks. Šveicieši veda materiālus, apkārtējās pašvaldības ieskaitīja kādas summas, daudzi cilvēki nāca palīgā – tas laiks bija brīnišķīgs.
Kad uzlikām jumtu, spārē plīvoja Latvijas un Šveices karogs.
Iepazināmies ar atbalstītāju, baltvācieti Arnoldu, ko pie mums no Aizputes atveda Lukass Lucs. Ieradās ar pirmo humāno palīdzību – ratiņiem.
Brīžiem domāju – kāpēc es vispār esmu to sākusi?… Klienti dzīvo divās vietās – jaunajā mājā un muižas ēkā, kur arī virtuve, no turienes ēdiens jāved ratiņos.
Taču to vajadzēja, cilvēkiem ir vieta, kur dzīvot. Un ir taču labi palīgi, mana darba fronte, kā saucu savas meitenes, kas visur iet un dara.
– Agrāk pansionātā bija arī palīgsaimniecība. Kāpēc likvidējāt?
– Es vairs nespēju. Entuziasms reizēm pieplok.
Turējām vistas, cūkas, liellopus, apstrādājām zemi, bija sava kalte…
Likvidēšana sākās ar cilvēku attieksmi – kāpēc man jāstrādā, ja es varu nestrādāt. Tādas grūtības ar darbiniekiem ir visur, domājat, ka te ir citādāk?
– Kas ir jūsu enerģijas avoti ārpus darba?
– Mana māja Aizputē. Tur ir kaķis, astoņas vistiņas, četrus gadus vecs trusītis. Man divi mīļi bērni, divi mazbērni – Ēriks un Tīna.
Nupat biju ciemos, un mazais Ēriciņš, kam būs četri gadi, skrēja pretī: “Omē, omē!” Pieskrēja klāt: “Ko tu man atvedi?” (Smejas.)
– Kolēģi ir atbalstījuši?
– Man bijuši labi priekšnieki, ļoti jauki cilvēki – Kristīne Bogdane, Juris Aizezers, Aija Pomerance.
Atceros, pansionātā bija vecs onkulis, kas nepārtraukti sūdzējās par visu ko, tikai par mani ne, jo tikko biju sākusi strādāt. Tad viņam apnika sūdzēties par pansionātu, sāka par universālveikalu.
Aija Pomerance tad mani mācīja:
“Edīte, bet tu taču redzi, ka priekšā stāv vecs cilvēks. Tev viņš jāpieradina pie jauniem apstākļiem, tu nedrīksti uz viņu apvainoties.”
Un tad tas vīrs nostājās priekšā Aijai: “Un ko tu te runā, tu, komunisma palieka?” Tā ka gājis visādi.
Laba sadarbība bija ar pagastu sociālajām darbiniecēm – Agritu Zommeri no Priekules, Inesi Lapiņu no Nīcas un citām.
– Daļa pansionāta ir muižas saimnieciskajās ēkās. Kā jūs tās apsaimniekojat?
– Tajā, kur bijis morgs, ierīkojām kapelu. Ir veļas māja, kur agrāk arī dzīvoja strādnieki. Esmu izdomājusi, ka vienā dzīvoklī ierīkosim atpūtas telpu darbiniekiem.
Nojaucām krāsni, šobrīd tur izskatās briesmīgi, tumša telpa, bet – būs skaisti! Par to esmu droša.
Dzīvojamās istabiņas ir barona Hāna mājā. Viņš te staigājis ar trim meitām, pats – plikām kājām, arī lopus turējis. Es tāpat sākumā – ar zābakiem, plikām kājām, te citādāk nevarēja.
Dīķi iztīrījām, šogad ielaidām amūrus, lai izēd zāli. Esmu izdomājusi, ka tajā ierīkosim strūklaku, lai cilvēkiem skaists skats. Vakara saulē sēdēs dīķa malā lapenē un priecāsies.
Šī lapene ir viens no pēdējiem celtniecības darbiem.
– Vai Aizpute ir jūsu dzimtā pilsēta?
– Nē, esmu no Vidzemes. Pie Limbažiem ir tāda vieta Ārciems, kur es esmu dzimusi. Tur mamma un tētis strādāja krejotavā, tētis bija sviesta meistars. Tāpēc mana pirmā profesija ir pārtikas tehnoloģe.
Man bija ļoti laimīga bērnība.
Tētis gan agri nomira, man bija tikai trīs gadiņi, brālim – četrarpus, bet audzināja brīnišķīga vecāmāte, mammas mamma.
Mammai bija liela strādāšanas griba, bet vecāmamma – vairāk ar sirdi. Viņa nekad nerāja, izmācīja bez teikšanas.
Viņai dēls bija uztaisījis skapīti, un tur apakšā stāvēja kurpes. Kad mēs ar brāli tik tiešām bijām viņai kreņķus sagādājuši, vecāmāte piegāja pie skapīša, vēl tagad atceros, ka nosēdās un ņēma tās kurpes.
“Nē, nē, vecomāt, nekur neej!” mēs saucām. Tā viņa mūs izmācīja ar labestību.
– Mācījāties Vidzemes skolās?
– Nē, sākās krejotavu savienošana, pienotavas, piena savākšana, un tad mēs ar mammu atnācām uz Talsiem, kur bija viņas brālis.
Krejotavu likvidēja, un pārcēlāmies aiz Talsiem uz Jaunpagastu. Atkal likvidēja, bet tad jau mammai bija pensija un mēs – izauguši, izmācījušies.
Man nav tādu dzimtas māju, esam maisījušies pa dažādām vietām.
No Vidzemes uz Kurzemi atbraucām ziemā ar smago mašīnu.
– Studējāt toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā?
– Viena – jā, bet man ir divas augstākās izglītības. Kad atnācu strādāt uz pansionātu, tad bija jāmācās atkal – par sociālo darbinieci.
– Vai strādāt ar veciem cilvēkiem var iemācīties?
– Pat nezinu… Es jau visu laiku dzīvoju kopā ar veciem cilvēkiem, kopš mazotnes – ar vecomāti.
Vēlāk man bija uztraukums par viņas un mammas veselību. Šodien mammas kaiti izārstētu vienkārši, bet toreiz viņa brauca pie tautas dziedniekiem.
Man patīk būt kopā ar sirmgalvjiem.
Patīk viņiem strādāt, celt; katrs solis pansionātā ir domāts klientiem.
– Viņu skumjas un sāpes jūs laižat caur savu sirdi vai arī tās nodalāt?
– Protams, ka es nesu darbu līdzi uz mājām. To tā nemaz nevaru izstāstīt, kādu iespaidu tas uz mani atstājis. Es neesmu tāds stingrs cilvēks, es esmu žēluma cilvēks.
Kad biju jaunāka, dzīvi uztvēru citādāk, bet tagad es daudz ko izlaižu caur sevi. Pati jau arī lielākoties dzīvoju viena un zinu, ko nozīmē vientulība.
Ir vecie cilvēki, kas ievietoti pansionātā, jo citādāk vienkārši nav iespējams. Bet ir arī tādi, kas ielikti tāpēc, ka aizmirsti un negribēti.
Tad es viņiem saku: “Vai tad nav labāk dzīvot te, kur tev sava gulta, kaut maza vietiņa, bet esi pār to saimnieks?” Veci cilvēki vairs nespēj sevi apkopt, ir vajadzīga palīdzība, bet te viņi nav nevienam uz kakla.
Bērni brauc ciemos, bet situācijas ir dažādas. Reiz atbrauca kāda ģimene, kas ātri vien sarājās ar veco cilvēku; tā visa tikšanās. Šeit dzīvojošajam jau varbūt arī ir aizvainojums, citam raksturs nav no vieglajiem.
Kādai mammai dēls jautāja: “Nu, kāpēc tu neēd?” Viņa neēda jau nez cik ilgi, un mājās arī tā esot bijis. Iecērtas, un viss.
– Vai laika gaitā mainījusies jauno cilvēku attieksme pret vecajiem?
– Attieksme, var teikt, visu laiku ir vienāda.
Ir dažādi iemesli, kāpēc bērni ieliek vecākus pansionātā. Rītos brauc uz citu vietu strādāt, atgriežas vakaros un nevar 24/7 sakopt veco cilvēku. Bērni pie viņa brauc uz pansionātu ciemos, tas ir mīļi un jauki.
Taču man sirds sāp par ko citu. Ir ģimenes, kas nevar cilvēku šeit ielikt, jo uzturēšanās maksa tikpat liela, cik dēls vai meita nopelna; ap 900 eiro mēnesī. Un viņiem vēl jārūpējas par saviem bērniem!
Bet tiem, kas bijuši vientuļie dzērāji, nav problēmu. Kas viņiem nekaiš, kad uzturēšanos apmaksā pašvaldība?
Kad ienāk vīrieši, te vairs nav dzeršanas vides, viņi paēduši un atkopjas, paliek spēcīgāki. Dzīvo bez uztraukumiem līdz mūža beigām.
No pensijas klientiem paliek 15%. Tā nav liela nauda, jo mūsu cilvēkiem nav lielas pensijas, īpaši kolhoza sievām, kas smagi strādājušas.
Daži krāj šo naudu, lai varētu bērniem palīdzēt samaksāt par uzturēšanos. Bet ir vīri, kas šo naudu iztērē nākamajai pudelei; viņi savu dzīvi nemainīs.
– Pastāstiet par ilgstošāko iemītnieku ebreju Mozu, kurš pansionātā ir kopš 1956. gada!
– Es pat īsti nezinu, vai tas patiess dzīvesstāsts, bet radinieki viņu šeit bija ievietojuši pēc kara.
Kad Mozus jau bija jauneklis, atbraukuši viņam pakaļ, lai vestu sev līdzi uz Izraēlu vai citurieni. Taču ceļā atskārta, ka Mozus ir pieskatāms cilvēks, ar viņu būs grūti, un atveda atpakaļ uz pansionātu, bet paši aizbrauca. Tā viņš te palika.
To labestīgo cilvēku, kāds ir Mozus!… Viņš nevienam neko sliktu nav darījis, ir kārtīgi strādājis.
Kad Aizputē darbojās sausā vājpiena rūpnīca, veda uz to pienu. Mēs visi gājām skatīties, kāds izskatās priekšautā, ko bija apsējis.
– Pansionātā daudz kaķu. Kā tie te ienāca?
– No divām sievietēm, kas kaķus mīl. Viena ir virtuves dīva Lāsma Zēmane, noliktavas pārzine krāsotām lūpām (saka ar sirsnību).
Viņa dzīvo Aizputē, savāc bezsaimnieku un cilvēku izmestus kaķus, atved uz Rokaižiem. Un tā ik pa laikam rodas kāds jauns.
Otra meitene ir sociālā darbiniece Anita Ūdriņa.
Tagad jau tiktāl iegājies, ka kaķi staigā, kur grib. Cilvēki ļoti labprāt ļauj, lai guļ viņu gultās. Cits vēl dod no sava ēdiena vai pērk barību.
Kaķa labvēlīgajai ietekmei ir nosaukums – felinoterapija. Un tā arī ir, ka kaķi mudina cilvēku būt līdzcietīgam, labestīgam, dalīties.
– Vai jums būs atvaļinājums?
– Būs gan, bet ne pierastajā izpratnē. Tā kā vadu SIA, man jābūt sasniedzamai katrā laikā. Labprāt ceļoju.
Mans brālis ir ģeogrāfs, viņam patīk braukt pa visām malām, un es dodos līdzi.
Bijām sadomājuši aizceļot uz Izraēlu, bet nu – tutū, bijām sadomājuši uz Azerbaidžānu, arī tutū, tad izvēlējāmies Grieķiju. Maksājām lēni, prātīgi, lai nav tik sāpīgi.
– Vai esat bijusi arī Šveicē pie Luizes un Oto?
– Jā, un arī viņus uzņēmusi. Tad jārēķinās, ka sava laika nav, jādomā, kā pacienāt.
Kāpēc viņi palīdz pansionātam? Vienkārši – atbraukuši redz, ka strādājam, radām un gribam, lai kaut kas notiek, tad arī rodas vēlēšanās palīdzēt.
Es domāju, ka augstāki spēki arī iesaistījušies, tāpēc satikāmies.
Luizīte Šveicē sadarbojas ar organizācijām, vāc ziedojumus.
Ļoti daudz devuši cilvēki no ārzemēm, vedot humāno palīdzību, un nenogurstoši palīdzējuši vietējie iedzīvotāji.
To laiku, kad būvējām jauno ēku, nevar aizmirst. Žēl, ka tas pagājis un es palieku vecāka. Taču nu jau viss izdarīts, arī apkārtne iekārtota.
Darbinieki paši zina, kas jādara, un bez darba nestāv. Jāatzīst gan, ka es viņus arī dzenāju; moku sevi un moku viņus.
Taču šīs meitenes un puiši ir manas labās rokas, man citu darbinieku nav.
Vizītkarte
Edīte Lasmane
- Rokaižu pansionātu vada 35. gadu.
- Šobrīd viņas atbildībā 63 darbinieki un 143 klienti.
- Ar lielām darbspējām, stratēģisku domāšanu, mīkstu sirdi.
- Daudz joko.
- Ir meita un dēls, divi mazbērni.
- Pansionāta iekārtošanā idejas noskatījusi līdzīgās ārzemju iestādēs.
- Tuvāko darbu plānā ir saules paneļu uzstādīšanas projekts.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
