Agnese Grīnberga
"Kurzemes Vārds"
Lai pastāstītu un lūgtu palīdzību
Durbes muzeja krājumā tiek glabātas izsūtītās Tamāras Lankovskas vēstules no Sibīrijas, kuras viņa rakstījusi saviem tuviniekiem uz mājām.
Tās muzejam savulaik atnesusi pati T. Lankovska, kura devās Mūžībā vien pirms pāris gadiem.
Kā norāda Durbes muzeja vadītājs Reinis Bahs, vēstules rakstītas vai nu ar zīmuli, vai violetu tinti, kāda Sibīrijā bijusi pieejama.
Tajās aprakstīta ikdiena, gaitas izsūtījumā – veicamie darbi un pūles. ”Tās atspoguļo gan materiālās vajadzības, gan visādas citas rūpes. Vēstulēs viņa lūdz arī atsūtīt kaut ko no mājām – kaut vai nagliņas vai kādas citas trūkstošās un saimniekošanā vajadzīgās lietas.
Un, protams, tas aukstums, kā arī kulšanās uz tālajiem rajonu centriem pa visiem sniegiem un ar buļļiem.
Vēstules ir ļoti vienkāršas, varbūt vairāk tādas virspusējas, kā jau tādas, kas rakstītas ne jau aiz cēla nodoma pieturēt vēsturi uz papīra, bet vienkārši sadzīviski pastāstīt, kāds bija šis izsūtījuma laiks un dzīve tur,” pastāsta R. Bahs.
Papildus šīm vēstulēm Durbes muzejā glabājas arī koka čemodāni, kuros izsūtītie no mājām veda līdzi to, ko paspēja paņemt. No izsūtījuma saglabājusies arī Rucavas seģene.
Tautastērps kā gabaliņš māju
Pieminot deportāciju laiku, Nīcas senlietu krātuvē apskatei vienmēr tiek izliktas tā laika liecības. Arī šeit glabājas koferi, kas izgājuši visu tālo ceļu un ar kuriem izsūtītie atgriezās mājās.
Kā pastāsta senlietu krātuves vadītāja Gita Vanaga, tajos ticis salikts pats svarīgākais. ”Šiem cilvēkiem viena no vērtīgākajām lietām, ko gandrīz katra ģimene paņēmusi līdzi, bijusi Bībele vai dziesmu grāmata,” viņa atzīmē.
Kad 1949. gadā cilvēkus no Nīcas un tās apkārtnes ar zirgu ratiem vai smagajām mašīnām saveda pašā Nīcas centrā, no kurienes izvešana notika, starp tiem bijusi kāda ģimene no Pērkones, kura līdzi paņēmusi Nīcas tautastērpu.
”Mammīte ir uzģērbusi šo Nīcas tautastērpu un savu mazo puiku paņēmusi uz rokas, un tā ģimenīte kopā aizbrauca uz Sibīriju,”
stāsta G. Vanaga.
Nīcas senlietu krātuvē šis tautastērps nonāca pirms trim gadiem, uzglabāšanai to nodeva izsūtītās ģimenes tuvinieki. G. Vanaga norāda, ka ilgus gadus tas piederīgajiem stāvējis bēniņos – pēc atgriešanās nav ticis vilkts ne reizi.
Šis tautastērps ņemts līdzi kā gabaliņš māju – lai nezaudētu patiesās piederības sajūtu arī tālumā.
G. Vanaga zina teikt, ka gadījumi, kad izsūtītie ņēmuši līdzi tieši tautastērpus, bijuši vairāki un nereti tas darīts praktisku nolūku dēļ. ”Mūsu Nīcas tautastērpā ir apmēram 6–7 metri auduma. Ja, tur dzīvojot, nav nekā, no šī auduma varēja uzšūt sev vai bērniem kādu apģērba gabalu. Man ir stāstīts, ka no tautastērpa pašūts kāds bruncītis vai kamzolītis bērnam, jo nekā cita jau tur nebija,” viņa teic.
Izgrebt latvisko svešatnē
Vecpils senlietu krātuvē atrodams no koka darināts priekšmets rakstāmgaldam, kurā var turēt spalvaskātu un tintes pudelīti. Tas rotāts ar latviešu tradicionālajiem ornamentiem.
Šo kokgriezumu uz senlietu krātuvi savulaik atnesusi vecpilniece Aija Laiveniece, kurai to uzdāvinājis viņas izsūtītais radinieks (kurš gan pats nav vecpilnieks), kad atgriezies dzimtenē.
Pats savām rokām viņš to darinājis Sibīrijā,
pastāsta Vecpils senlietu krātuves vadītāja Dzintra Lāce.
Tā kā šīs piemiņas lietas atnesēja A. Laiveniece vairs nav starp dzīvajiem, noskaidrot ko sīkāk diemžēl vairs nav iespējams.
Līdzīgi kā vairākos citos muzejos un senlietu krātuvēs, Vecpilī glabājas izsūtīto personu saraksts, taču šeit atrodams arī deportētās Emīlijas Švānes atmiņu stāsts rokrakstā, kā arī viņas dzīvesstāsts, ko pierakstījuši skolēni, kuri, dodoties ekspedīcijās pa vietējo apkārtni, veidojuši cilvēkstāstus.
Uzziņai
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas atceres pasākumi Dienvidkurzemes novadā rīt, 25. martā
Vaiņodē pulksten 11 – pie piemiņas akmens. Pulksten 11.30 brauciens uz piemiņas vietām Vaiņodes un Embūtes pagastos.
Pāvilostā pulksten 11 – pie piemiņas akmens Simtgades parkā.
Rucavā pulksten 11 – centrā pie piemiņas akmeņiem.
Bārtā pulksten 13 – pie represēto piemiņas akmens.
Virgā pulksten 11 – pie represēto akmens.
Bunkas pagasta Krotē pulksten 13 – pie piemiņas akmens.
Aizputē pulksten 13 – Misiņkalnā pie komunistiskā genocīda upuru piemiņas akmens.
Otaņķu pagasta Rudē pulksten 13 – pie piemiņas akmens.
Nīcā pulksten 13.30 – parkā pie pieminekļa.
Cīravā pulksten 12 – pie represēto akmens.
Grobiņas pagasta Tores stacijā pulksten 14.
Apriķos – pie piemiņas akmens.
Durbē – baznīcas dārzā pie represēto piemiņas vietas.
Kalvenes pagastā – pie dzelzceļa stacijas represēto piemiņas akmens.
Kazdangā – pie piemiņas akmens.
Vecpilī – pie represēto piemiņas akmens.
Ziemupē – pie Gaišā skumju akmens.
