Zilpelēkā granītā iecirsti uzvārdi un vārdi. Juris Dejus. Vilnis Vecvagars. Ernests Trankalis. Miķelis Dejus. Alfreds Tilibs un daudzi citi. Pavisam 18 kritušo Latvijas nacionālo partizānu un nezināmu patriotu no Lietuvas mežu cīnītāju Antana Milvida un Justīna Strakša vadītajām grupām. Godinot viņu drosmi, pagājušās nedēļas nogalē Rucavas centrā pie luterāņu baznīcas atklāja piemiņas akmeni un Balto krustu.

Tas uzjundīja atmiņas, lika pāršķirstīt vēstures drūmākās lappuses, un ne viena vien sarīkojuma dalībnieka acīs iemirdzējās aizkustinājuma asaras.

Tas nav aizmirstams

Atceroties jaunības laiku, nacionālo partizānu atbalstītāja Laima Zābaka teica, ka tas bijis baiss. Zinot, ka mežā slēpjas cīnītāji, viņa iepriekš norunātā vietā nolikusi maizi, sviestu un citus produktus, medikamentus, ziemā – arī baterijas, kas bija nepieciešamas radioaparātu darbināšanai. Šādi rīkoties viņai likusi sirdsapziņa, jo tur, mežu biezoknī, taču uzturējās savējie, mežabrāļu pulkā bija kaimiņu jauneklis Juris Dejus un vairāki citi pazīstami puiši.

“Nesu produktus tikmēr, kamēr viņus arestēja,” teica bijusī rucavniece. Vēlāk arī viņa tikusi apcietināta, notiesāta uz daudziem  gadiem un izsūtīta uz Mordāviju.

No Dienvidkurzemes partizānu grupējuma tikpat kā neviens vairs neesot starp dzīvajiem. Arī netālu no Balcēnu autobusa pieturas dzīvojušais Toms Kūpelis ir devies Aizsaules ceļos.

Blakus partizānu atbalstītājai piemiņas akmens atklāšanā stāvēja J.Dejus brāļasieva Mirdza. Viņa bijusi aculieciniece nežēlīgai spīdzināšanai, kas bija jāpārcieš partizānu tuviniekiem. Tas neesot aizmirstams nekad. Vīrs bijis ziņnesis partizāniem. Viņš izsekots un sagūstīts. Tas noticis 1948.gada oktobrī. Apcietināts un notiesāts arī vīratēvs.

Mežos slēpās patrioti

No Īles partizānu sarīkojumā piedalījās liepājnieks Modris Zihmanis un Leonīds Bergmanis, kurš dzimis Lielauces pagastā daudzbērnu ģimenē. Pēckara pirmajos gados mācījies tehnikumā. Kad brīvdienās atbraucis pie vecākiem, saticies ar partizāniem, kuri lūguši palīdzēt. Viņš nav spējis atteikt, jo sapratis šos cilvēkus un viņu nostāju, jo 1941.gadā savām acīm pārliecinājies, ko nozīmē padomju režīms.

Zem Lietuvas nacionālo partizānu karoga piemiņas akmens atklāšanā stāvēja lietuvietis Anicents Andrijausks. Viņš cīnījies plecu pie pleca ar latviešu patriotiem. Čekisti vajājuši mežabrāļus. Kad vienā pusē palicis, tā sacīt, par karstu, partizāni pārgājuši robežu un kādu laiku jutušies drošībā. Rucavas pagastā, kā atcerējās Lietuvas pagrīdes cīnītājs, bijis uzbūvēts pamatīgs bunkurs. Tajā kopā ar draugu Vaci Paulausku viņš pavadījis aptuveni divus gadus. Draugs šajā laikā divreiz ievainots, tomēr palicis dzīvs.

Vēlāk partizāni ielenkti, un tie, kurus neķēra lodes, sagūstīti. Anicents izsūtīts uz Karagandu, kur kopā ar domubiedriem turpinājis pretošanos režīmam. Kad atteikušies strādāt šahtās, ieslodzītie nosūtīti uz soda bataljonu. “Kretingas mežos mēs bijām aptuveni divi desmiti cilvēku, Latvijas pusē arī bija apmēram tikpat daudz vīru. Tie bija brīvvalsts apstākļos dzimuši un patriotiski noskaņoti jaunekļi,” teica piemiņas sarīkojuma dalībnieks.

Jāizzina patiesība

Notikumus Dienvidkurzemē un Kretingas apkārtnē no 1945. līdz 1955.gadam detalizēti izpētījis totalitāro noziegumu izmeklēšanas centra speciālists Ritvars Jansons. Viņš klātesošajiem nosauca gan cīnītāju uzvārdus, gan pastāstīja par viņu tālāko likteni. Vairākus gadus partizānu grupu vadījis Skodas pagastā dzimušais A.Milovids. Vēlāk mežabrālim izdevies legalizēties un nonākt Liepājā, kur viņš apmeties uz dzīvi. 1948. un 1949.gadā viņa dzīvoklī slēpušies un ārstējušies ievainotie nacionālie partizāni. Čekistiem tomēr izdevies izsekot patriotu, viņš notiesāts uz 25 gadiem un izsūtīts uz Sibīriju. 

Tāds pats – traģisks – bija citu pagrīdnieku liktenis. Nevienlīdzīgā cīņā ar pārspēku krita, piemēram, Justins Strakšs, Jons Eidejus. “Viņi cerēja, ka izcīnīs brīvību savām zemēm,” teica pretošanās vēstures pētnieks, aicinot klātesošos censties izzināt notikumus, kas risinājušies vairāk nekā pirms 50 gadiem, atklāt vēl nenoskaidrotu cīnītāju vārdus, uzvārdus un noskaidrot patiesību, kas ilgus gadus tika rūpīgi slēpta.

Tomēr pagastā ir arī citādi domājošie, kas nevēlējās, ka piemiņas vietu ierīko pie baznīcas. Rucavā dzimusī Anna Roga pastāstīja par gadījumiem, kad Dievidkurzemes partizāni vērsušies pret vietējiem iedzīvotājiem. Pati gan viņa šajos notikumos nav bijusi iesaistīta, taču daudz esot dzirdējusi no labi pazīstamiem cilvēkiem, no tuviniekiem. Viņi stāstījuši par to, ka aplaupīta daudzbērnu Eihenu ģimene, ka, braucot pa ceļu ar divriteni, nošauts rucavnieks Šimis, ka daudzi vietējie sadzīti kādā istabā un piespiesti tupēt uz ceļiem, ka tikuši apdraudēti bērni, kas pirms tam savervēti iestāties pionieros.

“Man gribētos paskatīties acīs tiem cilvēkiem, kas tā runā,” vēlāk bez ļaunuma balsī teica L.Zābaka. Bet aktrise Vera Valtere-Gribača, runājot pie Baltā krusta, atgādināja jaunajai paaudzei, ka viņi ir brīvas tautas auklējums. Lai tā būtu, bija jāizbauda smagas nebrīves un melu laiks, kad brālis vairs neuzticējās brālim, kad dēls cēla ieroci pret tēvu.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Pieminekļa iesvētīšana.

Lietuviešu nacionālais partizāns Anicents Andrijausks.

Laima Zābaka (no kreisās) un Mirdza Dejus.