Pagājušajā nedēļas nogalē Skrundas novadā pulcējās
Liepājas puses jaunieši, kas brīvajā laikā iesaistās jaunsargu kustībā. Viņi devās
pa Oskara Kalpaka bataljona 1919. gada februāra cīņas ceļu.

22. februārī 414. jaunsargu
divīzijas jaunieši devās 15 kilometru garajā ceļā – no Rudbāržiem līdz Lenkām –,
ko pirms teju 100 gadiem iemina O. Kalpaks, informē jaunsargu instruktors
Laimonis Grundmanis. Pārgājiena laikā jaunieši ne tikai uzzināja par vēstures sarežģītajiem
līkločiem, kas noveda pie brīvības cīņām, bet arī pārbaudīja savus izdzīvošanas
māku. “Šoreiz galvenais uzdevums bija pilnveidot prasmes topogrāfijā,
lietojot topogrāfisko karti un kompasu, jo bija nepieciešams noteikt jaunsargu
grupu satikšanās vietas, izmantojot astoņu ciparu koordināšu metodi,”
stāsta L. Grundmanis. “Kartes nav pilnīgas un tikai daļēji sakrīt ar
reālo situāciju dabā, tāpēc nedaudz nācās arī nomaldīties. Tomēr otrās dienas
rītā sasniedzām mūsu gala mērķi plānotajā laikā.”

Apmācībās
piedalījās ne tikai 33 skolēni no trīs novadu skolām – Aizputes, Priekules un
Kuldīgas –, bet arī profesionāls karavīrs, izbijis Aizputes vidusskolas
jaunsargs Juris Narbutas. Jaunsargiem esot bijusi liela interese par karavīra
gaitām Latvijā un pavadīto laiku Afganistānā. Rudbāržu pamatskolas skolniece
Dārta Meija uzskata, ka pasākums izdevās: “Patika, ka līdzi mums nāca
karavīrs Juris, kas pastāstīja savus piedzīvojumus un deva noderīgus padomus.”
Par to, ka nācās pārnakšņot mežā, D. Meijai nav iebildumu.

“Mani pārņēma
patriotiskas izjūtas, zinot, ka pa šo ceļu reiz ir gājis Oskars Kalpaks,”
stāsta Kristaps Norenbergs no Krotes pamatskolas. “Kad cēlām nojumi, jutos
kā komandas daļa, jo katrs pielikām savu roku tās celšanā.”

“Devāmies pa
īsto ceļu, īstajā datumā, kas ir nozīmīgi,” stāsta L. Grundmanis.
“Ir svarīgi ne tikai zināt par to, kas noticis, bet arī izstaigāt to ceļu,
izjust tās emocijas. Kad apsēžas pie kopīga ugunskura pēc dabā pavadītās
dienas, tad motivācija un interese jauniešiem ir lielāka.” Ikdienā instruktora
metodes mazliet atšķiroties no ministrijas izstrādātā plāna – viņš veido
dažādas praktiskās spēles, kas ir gan interesantas, gan noderīgas. Tādējādi jauniešiem
arī interese esot lielāka. “Skolā par metodiķi visu mūžu strādāju, tāpēc
nav grūti veidot jaunu metodiku,” norāda L. Grundmanis.

Jaunsargu
instruktors Varis Jansons jauniešus ar militāro nozari iepazīstina jau teju 14
gadus. Jaunsargu kustībā skolēni iesaistās dažādu iemeslu dēļ. “Nekur
citur Latvijā pieredzēt ekstremālos apstākļos nevar,” pārliecināts
instruktors. “Citi mācās, lai zinātu, kā būtu armijā, jo plāno tur dienēt.”

Apmācības un pašu
jaunsargu kustību finansē Latvijas valsts Aizsardzības ministrija, taču jūtamu
atbalstu sniedzot arī pašvaldības. Tas gan esot bijis ilgs process. “Pašvaldības
atbalsts arī ir vajadzīgs, protams. Veidojam projektu divu jaunu bāžu izveidei
Liepājas 15. skolā un A. Puškina 2. vidusskolā,” stāsta V. Jansons.
Par labu tieši šīm Liepājas skolām sliekušies to novietojuma dēļ. “Skolas
direktoru attieksme ir svarīga, taču ne tas bija noteicošais. Mums svarīgākā ir
plašā piegulošā teritorija.”

Par to, vai gadu
gaitā nav mazinājusies jauniešu interese par militāro kustību, V. Jansons
nevar viennozīmīgi atbildēt. Demogrāfiskā situācija nav gluži tāda pati, kā
pirms vairākiem gadiem. “Kopumā neteiktu, ka ļoti sarūk, bet mazliet mazinās
militārpatriotisms. Tas sākas ģimenē, un, ja pamati netiek ielikti, tad bērni
arī neko neuzzina.” Situācija gan neesot bezcerīga, taču kādam ir jārāda
un jāstāsta par Latvijas vēsturi. Instruktoram ir tuvs Vinstona Čērčila citāts,
ko bieži vien mēdz stāstīt citiem un atgādināja arī sarunā ar “Kurzemes
Vārdu”, ka “tautai, kas neinteresējas par vēsturi, nav
nākotnes”.