Maza, sarkana bumbiņa uz balta sniega fona – ieraudzījis sarkankrūtīti, retais garāmgājējs vienaldzīgi paiet garām. Ne velti šis putns ir viens no plašāk izmantotajiem pastkaršu tēliem.

Omulīgi apaļīgajam putnam ir divi vārdi – sarkankrūtītis un svilpis. Abi ir pareizi, jo tēviņu izteiksmīgā krūteža pamanāma pa gabalu, bet dziesma ir melodiska svilpošana. Šie putni Latvijā ir sastopami visu gadu, bet tie nav vieni un tie paši.

Vasarā sarkankrūtītis dzīvo mežā un pa laikam klusi iesvilpjas,bet tie, kuri tagad redzami kokos arī Liepājas ielās, šurp atlidojuši no ziemeļiem, te ir to ziemošanas vietas. Taču vienā noteiktā vietā svilpji neapmetas, tie klejo, meklējot labākās barības vietas, pārtiekot no sēklām. Cilvēki var sarkankrūtīti pacienāt ar nelobītām saulespuķu sēklām.

Gan kaimiņzemēs, gan pie mums sarkankrūtīša tēls ir tas, kuru visbiežāk attēlo uz Ziemassvētku kartītēm un arī citur izmanto izteiksmīgā izskata – gan krāsas, gan sabozto spalvu – dēļ.

Līdzīga daba ir arī zīdastēm, kas uz Latviju atlido rudeņos.

Rakstu plašāk lasiet šodienas “Kurzemes Vārda” numurā.

Svilpi jeb sarkankrūtīti īpašu dara ziemā saboztais spalvu tērps. Mātītes ir parasti brūnas, tie ir tēviņi, kas redzami jau pa gabalu.

#kvards-20110113-01#