Tikšanās ar etnomuzikoloģi Daci Nasteviču ceturtdienas vakarā notika divreiz ilgāk, nekā plānots. Grobiņas novada iedzīvotāji ar lielu interesi klausījās par rakstu nozīmi, tautas mantojumu, tradīcijām un arī interesējās par vienu no D. Nastevičas prasmēm – pērļu jostu darināšanu.

Pamudina ne tikai klausīties

Uz tikšanos ar gudenieci D. Nasteviču bija ieradušies daudzi Grobiņas novada iedzīvotāji. Nelielā pilsētas bibliotēkas konferenču zāle bija ļaužu pilna. Dega sveces, uz ekrāna varēja apskatīt rakstus, notika kopēja padziedāšana, un arī etnomuzikoloģes stāstījums skanēja kā mūzika. Brīžiem skaļāk, brīžiem klusāk, noteiktā ritmā, noteiktā rakstā.

“Esmu priecīgi pārsteigts. Tas pārsniedza jebkuras manas cerības,” pēc tikšanās teica Grobiņas Novada domes priekšsēdētājs Aivars Priedols. Viņš ir sajūsmināts par to, ka šajos laikos vēl atrodami šādi dabas bērni. “Tādus cilvēkus vajadzētu katrā ciemā,” uzskata A. Priedols.

Sevi bagātinājusi arī Grobiņas ģimnāzijas direktores vietniece Alda Cinkus: “Tā bija vērtīga saruna laikā, kad cilvēkiem tik ļoti nepieciešams dot pašapziņu.” A. Cinkus D. Nasteviču zinājusi jau iepriekš – no laikiem, kad strādājusi Bārtas pamatskolā un kopā ar folkloras kopu piedalījusies festivālā “Pulkā eimu, pulkā teku”. “Bija ļoti interesanti ar viņu vēlreiz tikties. Viņa ir neparasta ar savu dzīvesveidu, pasaules uzskatu. Ļoti gudrs cilvēks, var atļauties daudz ko pateikt.”

Tikšanos rīkoja Zentas Mauriņas piemiņas istabu vadītāja Maija Rolava. Tā sauktajā Mauriņas muzejā rudenī bija apskatāmas D. Nastevičas darinātās pērļu jostas.

“Tēma varbūt bija pārāk plaša,” tagad vērtē M. Rolava, taču ļaužu spriedumi apliecina, ka šoreiz tas nebija liels mīnuss. “Prieks, ka cilvēki uzdeva jautājumus un kopā dziedāja. Grobiņai tas ir neraksturīgi,” apgalvo M. Rolava. Viņa arī piebilst, ka iepriekš pilsētā nav viesojušies cilvēki ar tik dziļām zināšanām folkloras jomā.

Pētot par suitu nevar kļūt

D. Nasteviča jau 20 gadu pēta suitu mantojumu. “Maija mani mēģināja pierunāt uzvilkt tautastērpu, bet es to nevaru,” sacīja etnomuzikoloģe. Viņa uzsvēra, ka suitu mantojuma pētniecība vēl nenozīmē, ka pati kļuvusi par suitu: “Zoologs jau arī nekļūst par tīģeri vai biologs par gurķi.”

Etnomuzikoloģe uzskata, ka pēdējā laikā pārlieku bieži mūziķi izmanto kokli. To moca. Taču kokles skaņas piedienot ļoti maz dziesmām. Toties tā labi iederētos bērēs. Koris, ērģeles, pūtēju orķestris ir palicējiem, bet kokle skan aizgājējam, D. Nasteviča ir pārliecināta.

Savas domas viņai ir arī par etnogrāfiskajiem ansambļiem. “Tur kopā salasīti dažādi domājoši cilvēki. Samācās dziesmas un dzied. Tām pašām slavenajām suitu sievām ir tikai divi trīs procenti dziesmu no suitu puses.” Bet skatuve prasa savu. Ir siena starp publiku – jūs klausāties, mēs dziedam. Tādēļ to par tautas mūziku vairs nevarot saukt, tas ir priekšnesums. Tautas mūzika dod iespēju piedalīties visiem, iesaista, ierauj sevī.

Izpratne atnāk pati no sevis

Apmeklētāju lielu interesi izraisīja arī D. Nastevičas darinātās pērļu jostas. Tajās atrodami dažādi latviešu raksti un zīmes.

Grobiņnieces interesējās, kā tās iespējams izgatavot. Sākotnēji likās, ka māksliniece negrib tik viegli šo tehniku svešiem atklāt, taču pēcāk viņa visas aizdomas izkliedēja, sakot: “Es būtu ar mieru atdot zināšanas citiem, lai nebūtu jāizgudro velosipēds no jauna.”

Izpratne par to, kā jostas darināmas, atnākusi vienkārši. Vienu rītu pamostoties māksliniece to sapratusi. “Ja man tiek dota kāda ideja, tad tiek dota arī lietošanas instrukcija,” smaidot teica D. Nasteviča. Jostas ir adītas, izmantojot gublānu. Uz pavediena darbam ērtā daudzumā uzver pērlītes un vajadzīgajā vietā tās atstāj adījumā.

Māksliniece un tautas mantojuma pētniece uzskata, ka dzīve viņu iemetusi brīnišķīgā vietā. Tas nekas, ka māja brūk kopā, ka uz mazmājiņu jāiet ar lietussargu, ka lietavu dēļ sēta izbraukāta, viņa sacīja. Toties pārdesmit metru no mājas atrodas katoļu baznīca. To viņa bieži izmantojot par savu koncertzāli. Jo nekur neesot tādas akustikas.

Uzziņai

Ideja par pērļu jostām nākusi no pērļainajiem maustiņiem. Tie ir roku sildītāji un radušies Lejaskurzemē. Maučus jeb maustiņus valkāja uzvilktus uz plaukstas, arī uz ceļgaliem un potītēm.

Ilze Šķietniece,
“Kurzemes Vārds”

Koklīti nevajag mocīt, uzsver etnomuzikoloģe Dace Nasteviča.