Gadu no gada novados aizvien aktuālāks kļūst gļotainā dārza briesmoņa – Spānijas kailgliemeža – jautājums. Pāvilostā nejaukais parazīts uzdzīvo uz nebēdu. Tas ne tikai apēd visu, ko vien dārzā var atrast, bet nu arī droši nāk iekšā pilsētā – apsēdis arī veloceliņus un rāpjas augšā pa kultūras nama sienām. “Nevar vairs ar riteni pabraukt, pilnīgi žļarkst viss. Un ko viņi meklē uz kultūras nama? Varbūt viņiem tā krāsa garšo?” izmisusi sauc Pāvilostas kultūras nama vadītāja Silva Vārsberga.

Šī iemesla dēļ Pāvilostā noorganizēts informatīvs seminārs par kailgliemežu izplatības ierobežošanas iespējām. Lai arī problēma ir ļoti sasāpējusi un uz semināru bez maksas bija aicināts ikviens interesents, daudzas vietas tā arī palika tukšas. Vietējie dārzkopji, kuri uz tikšanos bija ieradušies, atzina, ka ar kaitēkļiem cīnās jau gadiem visos iespējamos veidos.

Kāda iedzīvotāja, kura dzīvo Sakas upes krastā, ar parazītiem cīnās jau kopš 2008. gada, to dara arī viņas kaimiņi, tomēr rezultātu nav. Ķīmija, vara sulfāts, nolasīšana nelīdz. No pašvaldības dabūjusi diplomu par skaistāko upes krastu, jo savu īpašumu kopj no sirds, bet upes otrā pusē esošais asfalts pilns ar gliemežiem. Aiz asfaltētā ceļa ir pašvaldības zeme, tālāk Upesmuižas parks. Pēc apkarošanas procedūrām no rīta vēl kaitēkļu neesot, bet vakarā atkal pilns.

Daži klausītāji jau ieradās neapmierināti, bet citi ar milzu cerību klausījās speciālistos, gaidot vismaz kādu risinājumu. Savā pieredzē un zināšanās ar pāvilostniekiem dalījās Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra vecākais speciālists dārzkopībā Māris Narvils un Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors, Salaspils Botāniskā dārza līdzšinējais direktors, dendrologs Andrejs Svilāns.

Pēdējais ar veselīgu humoru pildīja arī samiernieka pienākumus brīžos, kad izmisušie iedzīvotāji visu vainu novēla pašvaldībai, bet pašvaldības pārstāvji šo strīda bumbu meta atpakaļ iedzīvotāju lauciņā, minot, ka ir bezspēcīga kaitēkļu priekšā, ja vien valsts nepalīdzēs finansiāli un paši dārzu īpašnieki nesāks kaitēkļus apkarot.

Dabiska ienaidnieka vēl nav

A. Svilāns stāsta, ka Dabas aizsardzības pārvalde šo jautājumu pārņēmusi savās rokās. Šobrīd sagatavošanā ir priekšlikums iekļaut šo sugu invazīvo sugu sarakstā. “Tomēr uzsvēršu – ka tas nebūs iespējams, ja visi zemju īpašnieki un turētāji šajā procesā neiesaistīsies. Uzsveru vārdu – visi. Mēs katrs atsevišķi varam darīt jebko, lai apkarotu kaitēkļus, bet, ja blakus īpašumā būs kaut vai viens, kurš to nedarīs, visas pūles būs veltīgas. Viens ar apiņiem vai tīteņiem apaudzis žogs būs īsta transporta maģistrāle gliemjiem.”

A. Svilāns novērojis ka pēdējo trīs gadu laikā Spānijas gliemji bijuši aptuveni pussprīdi gari, bet pēc pērnās siltās ziemas tie izstiepušies līdz krietnam sprīdim. To veicinājušas klimata izmaiņas, siltās ziemas ir labvēlīgas gliemju attīstībai un uzlabo spēju vairoties. “Tas, kā Spānijas kailgliemezi varam atšķirt no citām gliemežu sugām ir ne tikai vizuālais izskats, bet arī fakts, ka tie atstāj ļoti lipīgas un staipīgas gļotas.

Pēc gliemju lasīšanas rokas jāmazgā ar ziepēm, trauku un veļas līdzekļiem aptuveni 30-40 minūtes, līdz tās kļūst tīras. Tas arī ir viens no faktoriem, kāpēc Spānijas kailgliemezis dabiskajā barošanās ķēdē neiekļausies tik ātri, kā mums gribētos,” skaidro A. Svilāns. Turklāt šim kaitēklim Latvijā dabisko ienaidnieku pagaidām nav. Vienīgi pudeļpīles un Indijas skrējējpīles tiek slavinātas kā glābējas, lai gan ir dzirdēts, ka pīles pēc gliemju saēšanās mirst. Speciālists domā, ka tur vainīgas varētu būtu tieši šīs lipīgās gļotas.

Peldināt alū un pievilināt ar sugas brāļiem

A. Svilāns jokojoties atzīst, ka ļoti labi saprot tos dārzniekus, kuriem, iebraucot Polijas lētajās stādu audzētavās, šķiet, ka kontrole pār sevi zūd un viņi vienkārši grābj. “Vēlāk, ķeksējot ārā stādiņu no podiņa, zemē var redzēt daudz, daudz bumbiņu. Ļoti grūti noteikt, vai tās 2–3 milimetrus lietās bumbiņas ir granulētie minerālmēsli vai tāda paša izmēra, tikai nedaudz gaišākas – Spānijas kailgliemežu oliņas.

Tas ir viens no veidiem, kā mēs ievazājam šos kaitēkļus savos dārzos. Ja iespējams, vislabāk šīs bumbiņas iznīcināt,” iesaka speciālists. Ikdienā ar miklajiem ļaundariem var cīnīties dažādos veidos: zāles pļaušana, ravēšana, sētiņu ierīkošana, blakus esošo krūmāju, dzīvžogu un ziemciešu dobju izvākšana, mehāniskā lasīšana, ķīmisko līdzekļu izmantošana, jebkāda citāda gliemju likvidēšana.

Kompostus jātur slēgtās vietnēs. Iedarbīgi esot arī slazdi ar pievilinātājiem – pūstoši augļi, uz takām samītie sugas brāļi, alus trauks. Šos gan varot izmantot mazdārziņos, nevis tad, kad gliemji ir tūkstošiem. Tāpat gliemežu apkarošanai labi palīdz koksnes pelni, tomēr ar tiem jāuzmanās, jo tie ir ļoti sārmaini un var iznīcināt arī augus. “Labs bioloģiskais cīnīšanās līdzeklis pret mīkstgliemežiem esot “Nemaslug”.

Tas satur mazu zemē dzīvojošu tārpiņu – nematodi. Nematodes gliemežu organismā nonāk caur ķermeņa dabiskajām atverēm, piemēram, elpošanas orgāniem. Nonākot gliemeža ķermenī, nematode atbrīvo baktērijas, kuru darbības ietekmē gliemezis iet bojā. Savukārt nematodes mirušajā ķermenī vairojas un veido jaunu nematožu paaudzi. Kad jaunu upuru vairs nav, to skaits strauji sarūk,” skaidro speciālists. Labs esot “Ferramols”, arī limacīds – “Gusto”. Tāpat gliemežiem varot iebarot dažādus vara preparātus, kas tiem garšo, bet par labu nenāk.

Vadošā loma jāuzņemas pašvaldībai

Tomēr, lai būtu rezultāts, plecu pie pleca jāstrādā ne tikai iedzīvotājiem, dārzu un zemju īpašniekiem, bet arī pašvaldībai, uzsver A. Svilāns. “Pašvaldība sevi nevar pasludināt par nevēlamu personu savā teritorijā tikai tāpēc, ka trūkst kāda dokumenta. Tā nav taisnība, pašvaldības ir spējīgas rīkoties. Protams, ja šie gliemji tiks atzīti kā invazīva suga, pašvaldībai būs lielākas rīcības iespējas, bet tas nenozīmē, ka pašvaldība var uz situāciju bezpalīdzīgi noraudzīties.

Pašvaldībai savā teritorijā ir jāuzņemas vadošā loma, nav jāgaida, ka no Rīgas ieradīsies Valsts augu aizsardzības dienests, VARAM vai Dabas aizsardzības pārvalde un jūsu vietā izdzīs gliemežus. Tā nebūs. Arī paši tie vienkārši neiznīks, tas ir jāsaprot. Manos ieskatos pašvaldība var rīkoties šādi – ja tu esi zemes īpašnieks, kura zemes gabalā konstatēts Spānijas kailgliemezis un tu neko nedari lietas labā, kamēr citi cīnās vaiga sviedros, pašvaldība var uzlikt lielāku īpašuma nodokli vai piemērot citas soda sankcijas. Jāizpēta juridiskās iespējas, un tas jādara viena iemesla dēļ – lai piesaistītu pilnīgi visus. Tāpat pašvaldība var pieaicināt speciālistus, lai organizēti apmācītu novadniekus gliemežu apkarošanas preparātu lietošanā.”

“To vajadzētu dzirdēt arī pašvaldībai, kura diemžēl nevarēja atrast laiku, lai ierastos,” dusmīgi sauc iedzīvotāji. Lai ieviestu lielāku skaidrību, semināra apmeklētāji, izmantojot skaļruņa funkciju, sazvana Pāvilostas novada domes izpilddirektoru Alfrēdu Magoni un lūdz pievienoties seminārā. Pēc neilga laika arī izpilddirektors ir ieradies un cenšas pašvaldību aizstāvēt: “Man gan rodas jautājums, kur Dabas pārvalde bija agrāk, ka nesniedza informāciju par to, ka šāda problēma mūs sagaida, lai laikus varētu to apkarot.

Saprotu, ka iedzīvotāji šobrīd ir satraukti, bet sākotnēji šādai informācijai bija pašvaldībā jānonāk no augstāk stāvošas institūcijas. Jūs sakāt, ka pašvaldībai tas jārisina, bet mēs šobrīd esam bezspēcīgi. Nav tā, ka negribam iesaistīties, bet mums šobrīd finansējuma šāda jautājuma atrisināšanai vienkārši nav. Ja jums ir kādas pretenzijas pret to, kā pašvaldība kopj savus īpašumus, – lūdzu, rakstiski šīs sūdzības iesniedziet. Man gan šķiet, ka mūsu pašvaldība ir sakopta.

Ja jūs domājat parka teritoriju, tur mēs nevaram visu izpļaut, Upesmuižas parks ir dendroloģiskais stādījums, uz kuru attiecas īpaši noteikumi. Vairāk man nav ko šajā sakarā teikt,” saka A. Magone. “Tam gan es negribētu piekrist, domāju, ka ir iespēja vienoties par to, ka parku var izpļaut un rīkoties, lai šo situāciju uzlabotu. Ir tikai jānoskaidro, cik lielā apmērā tur drīkst darboties,” piebilst A. Svilāns. Kamēr notiek diskusija, kāda iedzīvotāja uzgājusi informāciju par aizliegumiem dendroloģiskajos apstādījumos un par pļaušanas aizliegumiem tur nekas neesot minēts, tādēļ atliek tikai vienoties un visiem kopā rīkoties.

UZZIŅAI

A. Svilāna ieteikumi Spānijas kailgliemeža (Arion vulgaris) apkarošanā

• Iekļaušana Latvijas invazīvo sugu sarakstā. Drīkstam un varam!
• Pašvaldību normatīvo dokumentu radīšana un efektīvas politikas veidošana.
• Pašvaldību vadošā loma sadarbībā ar VAAD, LAD, DAP. Drīkstam un varam, bet diez ko negribam?
• Visu zemes īpašnieku, valdītāju saskaņota sinhrona rīcība.