Pirmdien uzkāpusi savā augstākajā punktā, vēl šodien saule tur stāv. Arī rīt vēl būs stipra diena. Bet pēc tam dienas atkal sāks rauties īsākas. Tāpēc ir jāizmanto katrs brīdis šā stiprā laika, lai aizbiedētu un sadedzinātu visu ļauno sevī.

Kroteniece folkloriste Līga Strēle katru gadu šajā laikā aicina kopā visus, kas grib apzināties saulgriežu sajūtas un iemācīties kādu burvestību.

Arī vakar lielas un mazas krotenieces devās apkārtnes pļavās ziedus un zāles lasīt. Šogad nācēju esot mazāk nekā citus gadus. Tas arī tāpēc, ka ir darbs un pienākumi, kurus nevar pamest tikai tāpēc, ka ir saulgrieži.

Lai sievas nav par daudz stipras

“Tā ir taisnība, ka šajās dienās plūktā tēja ir aktīvāka par citām,” Līga stingri saka. Līdz Jāņiem viss aug. Tāpēc tieši tagad zālēs ir viss spēks iekšā. Pēc tam laiks iet uz pilnbriedu un ražu.

Jāņuzāles lasot, ir jādzied, bet, vainagu pinot, jāstāv klusu. Jādzied ir arī tad, kad zāles lasa tējām. Bet par pirtsslotu pareizu griešanu pagaidām var neuztraukties, tajās izmantojamo augu aktivitāte visaugstākajā līmenī ir no Jāņiem līdz Pēteriem, stāsta Līga.

Ja pin vainagu, tad ikreiz jāņem pa trim puķēm un jāpin tās klāt gan no vienas, gan otras puses. Sievietēm jāņem vērā, ka nedrīkst ozola zarus pīt klāt. “Tad mēs kļūstam pārāk stipras. Un to nevajag! Ja esam par spēcīgām, tad arī tie vīrieši kļūst par tādiem… tēviņiem,” paskaidro Līga. “Tas uz pašas ādas pārbaudīts, man vienmēr bijuši vainagi ar ozolu lapām. Kurš vīrietis pie manis nācis, neviens nav varējis izturēt, ka pārāk stipra esmu,” viņa nosmejas. Labāk jāliek osis, tas ir sīkstumam. Un rozes – maigas, bet ar ērkšķiem.

Ejot pļavā, jāļauj kājām pašām lasītāju nest. Un tur būs viss, kam tur jāaug. Arī tad, ja pavasaris ir vēls. “Vai ir pieredzēts kaut viens gads, kad kaut vai pašā Jāņu vakarā tomēr nebūtu margrietiņas uzplaukušas? Pat tad, ja licies – šogad gan neuzziedēs.”

Augstākais punkts labam un ļaunam

Kas noteikti ir jādara saulgriežos? Pirmām kārtām tad, kad saule ir visaugstāk, ir jābūt sasaistē ar dabu, lai varētu uzņemt enerģiju. “Tās sievas, kas brauc apkārt, puķes lasot un dziesmas dziedot, viņas patiešām jūtas citādāk. To nevar paskaidrot, to jūt,” saka Līga.

Jāņos augstākais punkts ir ne tikai visiem gaišajiem spēkiem, bet arī tumšajiem. Tajās naktīs arī ļaunās raganas skrien. Bet gaisma un uguns tām nepatīk.

Tāpēc arī jāņugunis dedzina – lai tās apspīdētu cik vien iespējams plašu apkaimi. Cik tālu spīd gaisma un cik tālu skan jāņudziesmas, tik tālu viss sliktais tiek iznīcināts. Ugunij pāri jālec, lai viss ļaunais sasviltu.

Bet mājas mieram zem kājdeķīša pie sliekšņa jāliek asas zāles. Lai visi sliktie sadur kājas. Savukārt zem spilvena jāliek vībotnes, lai nauda rastos. Uz durvīm der uzvilkt lietuvēna krustu.

Satiekas visas stihijas

Šajā laikā jādzen ļaunās raganas ārā. Tas ir uguns rituāls. Vajag ugunskura vietu, kur citus ugunskurus nekur. Tam apkārt saliek zāles un lapas, kas nu katram pēc sajūtām der spēkam, sīkstumam, veselībai, priekam, mīlestībai un visam citam. Vidū saslej pagales un aizkurina.

Tad uguntiņai ziedo tai pašā dienā plūktās jāņuzāles, pērno vainagu. Šajā vietā satiekas visas četras stihijas – gaiss, uguns, ūdens un zeme, jo tad, kad iemet liesmās pērno vainagu, tajā jāiešļaksta arī mazliet ūdens. Maizi ziedo, jo – Dieviņš deva, Dieviņš deva, kā es pati nedarīšu. “Jo cilvēkam jau būs tikai tad, kad viņš pats strādās, lai kaut ko sasniegtu,” Līga skaidro.

Pirms ugunskuru aizdegt, katram pļavā jāsalasa tās zāles un puķes, kuras sajūt par savām spēka zālēm. Kad uguns jau deg, apvelk ap sevi iedomātu loku, kurā otrs nedrīkst ieiet un traucēt. Tad ar stipro zāļu pušķi velk ap sevi sargājošas zīmes.

Bet ap pusnakti katrai saimniecei jānoģērbjas plikai un jāapskrien savi dārzi un saimniecībai. Tad kāpostos tārpi nemetīsies, un viss pārējais arī labi augs. Pēc tam jāizvāļājas rasā, tad pašai viss būs labi. Beigās jāmetas upē, dīķī vai kādā citā ūdenī.

Bet ko darīt pilsētniecei? Doties uz laukiem, saplūkt puķes, izspraudīt ar tām visus stūrus. Ugunskura vietā aizdedzināt kaut sveci, uzpīt vainagu, attaisīt visus logus vaļā un dziedāt. Ja gana ilgi atkārto “Līgo!”, tad to sajūt ar visu mugurkaulu un pakausī paliek silti. Tā ir skaņa, kas rezonē visā ķermenī.

Viss papardēs arī paliks

Bet meitām vajag vainagus mest. Uzpin trīs kroņus un met ābelē. Ja uzmetīs visus trīs, tad visā drīzumā tiks pie vīra un vispār būs laba dzīve. Ja uzmetīs tik vienu, tad dabūs vai nu vīru, vai labu dzīvi, bet abus šogad vēl ne, smejas Līga.

Bet ozolā jāmet tikai viens – pēc kura sviediena vainags paliks zaros, pēc tik gadiem arī pie vīra tiks. Vai Krotē arī pēc šādiem rituāliem ticis pārbaudīts, kā tie darbojušies? “Nu ar to preci jau mūsdienās ir kā ir, bet stārķis ir lidojis,” kroteniece zina teikt.

Vēl meitas var vainagu likt ūdenī un tad jāskatās tam vidū, kamēr acis sāk krustīm iet. Tad ieraudzīs to, kuru apprecēs.

Jā, un Jāņu laikā vainagus drīkst galvā likt ne tikai meitas, bet sievas arī. Un, ja ar kādu papardēs skriesi, tad tas turpat papardēs arī paliks. Jo papardēm tagad ir rituāla nozīme.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds” 

Krotenieces Anna Salna un Svetlana Grīnberga gatavas pīt vainagus no visstiprākajām zālēm.

“Dieviņš taisa dzelžu sētu…” Līga Strēle dzen raganu.