Nenogurstoša cīņa

Pelēkās kāpas atzīšanu par dabas lieguma teritoriju izcīnījuši paši pāvilostnieki, tāpēc viņi tās apkopšanas un uzturēšanas darbus uztver ļoti nopietni.

Talkot viņi šeit nāk, lai nepieļautu, ka kāpa aizaug ar priedēm un zaudē savu īpašo floru ar pelēkajiem ķērpjiem. “Agrāk te bija simtiem hektāru vienkārša smiltāja, bet padomju laikā skolēniem te rīkoja talkas, kad stādīja priedītes. Tas, kas te tagad palicis, ir tikai tādas atskaņas no kādreizējās godības, bet kāpai nedrīkst ļaut aizaugt, jo tad te izveidotos piekrastes mežs, bet dabas liegums šeit izveidots tieši pamatlietas – pelēkās kāpas – dēļ,” stāsta biologs un ornitologs Ritvars Rekmanis.

Talkotāji katru gadu attīrot pa vienam gabaliņam vien, jo visu uzreiz nevarot iespēt. “Tās priedes šausmīgi ātri ataug. Vienu gabaliņu noņēmām pavisam pliku, atnākam pēc diviem gadiem, un ir atkal! Mēs par šo teritoriju ļoti cīnījāmies, tāpēc ir jāturpina. Galvenais ir noņemt visus apakšējos zarus, jo tie no celma aug kā traki,” saka Pāvilostas kultūrvēsturiskā vides centra vadītāja Marita Horna.

Viņa pastāsta, ka sākumā cilvēki neesot sapratuši, kāpēc priedes tiekot izcirstas.

“Sākums bija briesmīgs – tad skrēja uz domi un prasīja, kas te notiekot, ka tā ņemot un cērtot priedes, solīja galvu noraut un ko tikai vēl ne, bet nu jau vietējiem izpratne radusies.

Viņi saprot, ka kāpa ir jākopj un jāatbrīvo no priedēm, jo svarīga ir pelēkā zemsedze, ķērpji, sūnas, kas var augt tikai šai kāpā. Zem priedes taču nekas nevar dzīvot, tur ir tikai skujas.”

Izciršanas darbi ir likumīgi, to veikšanai katru gadu tiek saņemta atļauja no Dabas aizsardzības pārvaldes.

Nocirstās priedes katru gadu tiekot pārvērstas šķeldā, kuru izmanto Pāvilostas jauno māju apkurināšanai. “Šogad nebūs tik daudz, cik pagājušajā gadā. Tad mūsu te bija vairāk un mēs te plosījāmies kā traki! Man gandrīz nervi bija pilnīgi beigti, jo bija jāpārrauga visa teritorija, jāskatās, vai kaut kas nenotiek par traku. Tad bija zāģi visās malās, spēj tikai vilkt un kraut,” stāsta M. Horna.

Pagājušajā gadā no izcirstā un sazāģētā ticis izveidots arī Adventes vainags, kurš uzstādīts pilsētas centrā.

Pasākums ar pievienoto vērtību

Talkot bija ieradušies tie, kuri apzinās pelēkās kāpas vērtību un izbauda kluso un skaisto piejūras ainavu. “Mēs te ļoti daudz staigājam, no visām pusēm esam kāpu izstaigājuši. Vienalga, kāds ārā laiks, – nāku te katru dienu, jo jānoiet savi kilometri. Ja ir slinkums, tad tas jānoliek malā,” sacīja Daiga Krzišteka, kura pastaigās pa kāpu dodas kopā ar savu labradora un laikas krustojuma sunīti Čārliju.

Pāvilostniece Rasma talkā piedaloties katru gadu, jo viņas meita savulaik rakstījusi projektu par kāpas augiem un ar to tikusi līdz pat ārzemēm, tāpēc šī vieta esot jāuztur kārtībā. “Meita sāka, un es cenšos nākt. Pa kāpu bieži nestaigāju, bet mēs ar vīru mēdzām kāpas otrā pusē nūjot veselības dēļ,” pastāstīja Rasma.

Baiba, kas Pāvilostā dzīvo ceturto gadu, uz talku bija ieradusies pirmo reizi un līdzi paņēmusi arī savas atvasītes – Kārli un Luīzi. Kad ejot pastaigās gar jūru, tad viņu ceļš bieži vedot cauri kāpai.

Ziemā ģimene te slēpojot un baudot ziemas priekus. “Viens aiz otra mēs saķeramies ragavās un tad braucam tādā vilcieniņā,” saka mazais Kārlis.

“Mēs te dzīvojam, un šī vieta mums ir svarīga. Ir forši, ka kāds uzņemas darāmo, kaut ko organizē, un tad ir jānāk palīgā.

Tā ir iespēja ar bērniem padarīt kādu āra darbiņu un arī satikt cilvēkus, kas ikdienā paskrien garām,” saka Baiba.

Bijušais vēstures un darbmācības skolotājs Harijs Grigorjevs gan uz kāpu nenākot bieži, bet talkot bija ieradies, jo esot svarīgi, lai apkārtne būtu sakopta. “Bieži nenāku te staigāt, tāpēc ka veselība neatļauj, bet sakopt ir svarīgi, lai cilvēkiem būtu skaisti. Atbrauks man kāds radiņš no Pļaviņām un gribēs pie jūras – tad visam jābūt skaisti. Un te jau vesels pasākums sanāk, un tāpēc jau ir jāatnāk. Ne tikai teātris vai koncerts jāapmeklē, bet arī daba jāsakopj,” saka Harijs.

Viņš uz kāpu nākot arī sēņot un zina teikt, ka te varot atrast baravikas.

Rīdzinieks Lauris Rozītis, kurš Pāvilostā uzturas tikai pa vasarām, uz talku atbraucis, jo to izjutis gandrīz kā pienākumu. “Man patīk piedalīties pie tā, kas notiek Pāvilostā. Ja jau es te vasarās dzīvoju, tad no savas puses arī kaut kas jādod pretim,” viņš saka.

Vasaras sākumā viņš netālu no pludmales bijis izlicis tukšus gružu maisus, lai cilvēki, kas ietu uz jūru, savāktu piegružoto pludmali.

“Pavasarī pludmale ir kritiski netīra. Man šķita, ka katrs, kas staigā gar jūru, pie reizes var paņemt maisu un kādu daļu no gružiem savākt,” saka L. Rozītis.

Septiņpadsmit gadus vecais Valters Videnieks talkā piedalījās ar skaidri nospraustu mērķi. Viņš pastāstīja, ka kopā ar R. Rekmani viņiem esot Pāvilostas putnu vērotāju brigāde un kāpā viņš esot izlicis arī putnu būrīšus. Tajos gan putnu neesot daudz, jo tās sugas, kurām viņš seko līdzi, uzturoties atklātākās teritorijās un biezi saauguši koki tām traucējot.

“Vietu, kur putni var dzīvot kokos, ir daudz, bet tādu atklātu teritoriju gan ir mazāk. Manuprāt, pelēkās kāpas ekosistēma ir ļoti svarīga, jo meži un priedes mums ir visur Latvijā, bet tāda atklātā kāpa ar ķērpjiem, smilgām un smiltāju ir uz rokām saskaitāmās vietās, tāpēc tā ir jāsaglabā. Es esmu redzējis arī vecas bildes, kā te agrāk izskatījās, un tad te bija tiešām forši – viens smiltājs un neviena koka. Atpakaļ jau nedabūsim, bet varam palīdzēt, lai tiektos uz to,” apņēmīgi sacīja Valters.

56Skatīt galeriju

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.