Šonedēļ Kārlim Rudēvicam piederošajā Nīcas pagasta zemnieku saimniecībā “Kāres” sagūstīts Latvijā reti sastopamā un ļoti nevienmērīgi izplatītā putna – pupuķa – mazulis. Saimnieks informēja redakciju, ka putnu pamanījis, kaplējot medus augu esparsetas un facēlijas stādījumus. Tas bijis paslēpies zem nezāļu cera. Zemnieku pārsteidzis putna krāšņais apspalvojums. Jo īpaši neparasts ir tā cekuls, kuru putns izpleš, kad satraucies. “Tādu radījumu man vēl nebija gadījies redzēt,” teica atradējs.

Putnēns vēl neprot lidot, tādēļ, baidoties, ka to nenotver kaķis, zemnieks pupuķi ievietojis kastē. Tomēr no pasniegtās sliekas un dzeramā ūdens gūsteknis atteicies. K.Rudēvics sazinājies ar ornitologu Māri Strazdu Rīgā, kurš ieteicis pēc padoma prasīt Liepājā dzīvojošajam Kārlim Milleram.

 Gaiši rūsganbrūnie pupuķi augumā ir mazāki par kovārņiem. To spārni un aste ir melni ar baltām šķērsvītrām. Īsti karalisko cekulu veido rūsganas spalvas ar melniem galiem. Ornitologi apgalvo, ka pupuķu izplatība Latvijā esot ļoti nevienmērīga, to vislielākais blīvums reģistrēts Rīgas rajonā. Putni pārtiek no lielākiem kukaiņiem, to kūniņām un kāpuriem. Barojas galvenokārt uz zemes, ar garo knābi izvelkot ēsmu no augsnes. Retāk tie notverot gaisā lēni lidojošus kukaiņus.

Pupuķi ligzdo koku dobumos, ēku spraugās un drupās. Mēdz aizņemt arī putnu būrīšus, bet retāk redzēti ligzdojam zemē starp koku saknēm. Dējumā tiem ir 7–8 olas. Ja ligzdiņu kāds izposta, mātīte dēj un perē atkārtoti.

Visneparastākā esot pupuķu dziesma. To veido trīsbalsīgas frāzes – up, up, up. Turklāt dzied tikai tēviņi. Spāņu zinātnieki esot noskaidrojuši, ka pupuķu mātītes izvēlas tēviņus, kuru dziesmā ir vairāk zilbju. Pēc pārošanās ar tādiem tās dējot vairāk olu. Šādi tēviņi esot arī čaklāki barības gādātāji.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Cekulu pupuķis izpleš, kad ir satraukts.