– Vai atceraties pirmo darbdienu Grobiņā?

– Es pulksten pusastoņos sitos gar durvīm Lielā ielā 58, mājā pie pilskalna. Medicīnas māsas skatījās un nesaprata: “Kas tā par meiteni staigā ap māju?”

Sāku par pediatri, bet vēlāk pārkvalificējos par ģimenes ārsti. Strādāju ar prieku, vislabprātāk ar bērniem, bet zīdaiņi ir mana sirdslieta.

– Ir saskaitīts, cik bērnu 47 gados esat aprūpējusi?

– Pēdējos desmit gados zīdaiņi – no 25 līdz 30 gadā. Kad biju tikai pediatre, tad mēnesī bija daudz vairāk.

– Kā nonācāt strādāt šeit? Augstskolās taču bija sadale – kurp norīkoja, turp jābrauc.

– Es biju grūtniece, un grūtniecēm tad bija brīvais diploms. Tas nozīmēja, ka varēja izvēlēties, kur strādāt. Dabūju Priekulē anesteziologa darbu.

Tobrīd man bija vienalga, par ko parakstos, jo gribēju tikt atpakaļ Kurzemē, lūst vai plīst.

Bērni piedzima maijā.

Poprockis tad strādāja Bunkas feldšerpunktā. Kādu dienu – darba laikā pa dārzu pāri. Domāju – kas nu noticis, ka tā skrien? Vai atlaists no darba? “Zini ko, mums dod dzīvokli Grobiņā,” teica, “bet tev jāstrādā par pediatri.” Solīja dzīvokli.

Zvanīju grupas biedrenei, stāstīju, ka no pediatrijas zinu maz, cik no kursa augstskolā. “Neuztraucies!” viņa mierināja. Pēc nedēļas pienāca paka ar pediatrijas grāmatām krievu valodā. Šūpoju bērnus un lasīju.

Protams, piekritām pārcelties, un tā es sāku te strādāt.

– Solīto dzīvokli dabūjāt?

– Jā, Celtnieku ielā 28. Mazs pusotristabas dzīvoklis, kurā bija ļoti šauri, jo pie mums vēl dzīvoja ome.

Toreizējā ciema priekšniece mutiski apsolīja lielāku dzīvokli jaunā mājā Stacijas ielā 2, bet piešņāca. Vēlāk teica, ka neko nav solījusi. 

Bija pagājuši trīs gadi kopš institūta beigšanas, kad kādā dienā man piezvanīja kursa biedrs, Tukuma rajona Irlavas slimnīcas galvenais ārsts. Viņš rīdzinieks, teica, ka vairs tur nepaliks, atstās trīsistabu dzīvokli. Man – pediatra vieta, bet Poprockis varētu strādāt Tukumā uz ātrajiem.

Es tik priecīga, bet Haris jau bija palicis par kurzemnieku. Teica: “Nu, kur tad mēs tā brauksim prom?…” Bet es mazajā dzīvoklī arī vairs negribēju palikt.

– Un kā situācija atrisinājās?

– Rajona ārste tanī laikā bija daktere Marta Aizsilniece. Viņa piezvanīja pieņemšanas laikā: “Šurp pie manis!” Toreiz jau sauca uz paklāja, kad kāds bija uzrakstījis sūdzību, un es domāju – kas nu?

Apsēdos viņas kabinetā, un daktere stingri prasīja: “Ko tu meklēsi tajā Irlavā?” Viņai tur strādāja radinieki, nostāstījuši visu kā no grāmatas. “Dzīvoklis tev būs!” apsolīja, bet pēc tam aizgāja strādāt uz Rīgu.

Tās mājas vēl nebija, mēs pēc tam tajā strādājām, aukstumā pārsaluši beicējām koku. Bija jānostrādā 200 stundas.

Cepuri nost Martas priekšā, viņa dzīvokli nokārtoja. Slimnīca to nopirka no SCO. Pēc tam vajadzēja privatizēt, bet tas jau cits stāsts.

– Teicāt, ka jūsu darba dzīve bijusi ļoti raiba, varētu uzrakstīt grāmatu. Vai to darīsiet?

– Varētu jau, tikai kas to izdos? (Smejas.) Taču piedzīvojumu patiešām daudz, varu pastāstīt.

Kādreiz mums mašīnu vizītēm deva darbavietas, kolhozs visbiežāk. Protams, ka smago, bobiks jau bija lepni.

Ziema, šausmīgs putenis. Man jābrauc uz māju aiz vecajām sliedēm. Šoferis teica: “Dakter, es jūs izlaidīšu un braukšu uz lapsu fermu apgriezties.”

Vizītē nebiju ilgi, iznācu uz ceļa, smagais arī brauca. Metu ar roku, lai mani var ieraudzīt, jo es maza auguma un vēl apsnigusi. Mašīna apstājās, iekāpu, braucām. Taču pie tiltiņa šoferis nobremzēja: “Tagad jums jākāpj ārā.” Nu gan jocīgs. Kāpēc? Paskatījos viņu – vai die, cits vīrietis!

Putenī nebiju pamanījusi, ka nav īstā mašīna. Tikmēr otrs šoferis skrēja un meklēja – daktere pazudusi!

Citreiz braucām ar baltu mikriņu. Atkal sniegs, un auto iekrita grāvī. Šoferis palika pie tā, bet mēs ar Birutu gājām uz māju, tā nebija tālu.

Tur valdīja liela netīrība. Sieva – ar bērniem, bet vīrs – virtuvē pie pussagruvušas plīts, uz kuras čurkstēja speķis.

Mūs ieraudzījis, palika nikns: “Es jums parādīšu!” un meta ar pannu.

Knapi paspējām tikt aiz durvīm. Vai traks, karstus taukus dabūt virsū!

Citā daudzbērnu ģimenē arī bija agresīvs vīrs. “Vēl nesēdiniet bērniņu,” es viņam teicu par mēnesi vecu zīdaini. “Gribēšu un sēdināšu,” šis atcirta. “Nolieciet, lai guļ,” neatlaidos. “Nē, viņš tagad negulēs!” Nu, ko tu vari panākt, ja pretī cilvēks tāds? Taču es uz turieni braucu, jo bija žēl bērnu.

Ārsti un māsiņas regulāri brauca uz mājām, un savu teritoriju pārzinājām perfekti. Kas kur dzīvo, kā klājas. Bija kontakts ar cilvēkiem. Ja kaut kur ieradās jauns iedzīvotājs, tad kaimiņi, atnākuši uz vizīti, pastāstīja.

Bieži vien pasmējāmies, kad māsiņa atbrauca no patronāžas. “Nu, kā tev gāja?” – “Šodien visiem veļas diena, nelaiž iekšā.” Tā bija, tāpēc ka telpas netīras.

– Kāpēc izvēlējāties mācīties par ārsti?

– Mana mamma un tētis dzīvoja dziļos laukos Rucavā, līdz centram 10 kilometru. Esmu uzaugusi pie Sventājas upes kopā ar leišu bērniem.

Tēvs bija ļoti sirdsgudrs cilvēks, kaut viņam tikai četru klašu izglītība tāpat kā mammai. “Mūsu meitiņai jāiegūst laba izglītība,” viņi vienmēr teica.

Kādā brīdī man pavīdēja doma studēt par juristi, bet tā ātri pazuda. Izvēli ietekmēja Maija. Viņa bija jauna bērnudārza vadītāja ar diviem maziem bērniem. Kad skolā notika pasākumi, vajadzēja iet uz bērnudārzu pēc traukiem, un tad ar viņu sadraudzējos. Man ļoti ātri iet saprasties ar cilvēkiem, kuri nāk pretī.

Biju 11. klasē, un Maija jautāja: “Nu, ko tu tālāk darīsi? Ej uz dakteriem!” Man ar to pietika.

Institūtā nonācu spēcīgā rīdzinieku grupā. Sākumā man gāja grūti, visbriesmīgāk – ar ķīmiju.

Atceros, mums ar Andri Laganovski, kas tagad Kuldīgā nolasa magnētiskās rezonanses, bija jātaisa mēģinājumi; nevarēju ieskaiti nokārtot. Pulkstenis jau kādi deviņi vai desmit, vēl darbojāmies. Prasīju: “Andri, vai tramvajs vēl kursēs?” Man bija jātiek uz Mārupes ielu, bet viņš dzīvoja Purvciemā.

Reiz, kad mēģinājums notika, ātrumā teicu: “Pakac man to!” (Domāts: ”padod” – red.) Andris, būdams tāds kluss, apmulsa: “Es nekā nesaprotu.” Parasti es rucavnieku mēlē nerunāju, bet toreiz izspruka.

– Institūta gadu notikumi arī ir iekrāti?

– Ko tikai mēs neesam darījuši tajā laikā! Bija tāds piedzīvojums, ka grupas biedri brauca pie manis uz laukiem ciemos. Nu, ja reiz brauc draugi no Rīgas, māte ar tēvu nokāva cūku un zosis.

Jā, jā, bija tādas riktes uz galda! Rīdzinieki nevarēja nobrīnīties – kas te tagad būs? Nu, ēdīsim.

Tētis bija liels dziedātājs, mūsu grupa arī, un dziedājām, spēles spēlējām.

Nākamajā dienā jādodas atpakaļ. Citi gribēja braukt ar autobusu, citi lidot ar lidmašīnu; tad no Liepājas kursēja. Mamma mums sakrāmēja ēdamo. Pabarojām visu Kaļiņingradas autobusu, cik daudz bija sadots līdzi.

Pirmdienā aizgājām uz mācībām, bet… puse grupas nebija! Izrādījās, tie lidojuši, bija nelabvēlīgi laika apstākļi, nolaidušies Viļņā. No turienes atgriezās pēc divām dienām.

Grupā institūtu beidzām 12, pieci jau zem zemes. Tiekamies katru gadu. Zināt, bērēs mums būs vienalga, kas atnāks vai neatnāks, bet, kamēr cilvēks dzīvs, gribas viņu satikt.

– Vai jums enerģiskums no vecākiem?

– Ir jautāts, kur man tāda enerģija. Es domāju – no bērnības. Reiz man arī teica:

“Tu pie rupjas maizes izaugusi.”

Bērnībā, atceros, veikalā pirka tikai cukuru, sāli, konfektes (mammai ar tēti tās ļoti garšoja), un leiši pie mums brauca vienreiz nedēļā ar zivīm, iepirkām reņģes vai mencas. Viss pārējais bija pašiem.

Miltus mala, veda graudus uz dzirnavām. Rupjmaize, šad tad saldskābmaize, bet sestdienā cepa vienu plāti rausi un baltmaizi. Tā bija visa jānoēd pa sestdienu, svētdienu, nedēļā – tikai rupjmaize. Izauga dārzeņi, sasālīja gurķu mucas un kāpostus.

No rīta galdā vienmēr bija ceptas olas un gaļa, bet tā šausmīgi trekna, tādu nevarēju ieēst. Ko es darīju? Kad vecāki izgāja ārā, gaļu uzliku uz plīts, lai pannā vēl sačurkstinās. Tad pieliku klāt sinepes un krējumu – o, kādas brokastis!

Es izstāstīšu, kā Haris brauca pie vecākiem mani bildināt. No autobusa atnācām piecus kilometrus. Mamma bija čalīga, viņa teic: “Nu, bērni, jūs jau piekusuši, nāk iedzert skābputru!” Bet Poprockis tādu skābputru dzīvē nebija redzējis, teica: “Mēs jau padzērām.” –

“Nu, nu, dēliņ, va ta no grāvja dzēri?”

Tad nāca vakariņas. Mēs nebijām nabagi, bet ēdām ļoti vienkārši. Ko māte bija toreiz izvārījusi? Saulē sakaltētas mencas, riktīgi sasālītas, tās nedaudz apmērcē, izvāra, iztīra no asakām un riktīgi uzliek krējumu. Klāt rācenis ar visu mizu. Haris, to ieraugot, domāja, kā lai ātrāk tiek prom, bet kā tu tiksi?

Kad ome pie mums dzīvoja, vēl jaunajā dzīvoklī viņa vārīja žūri (auzu ķīselis – red.). Bet to drīkstēja sākt darīt no rīta, kad Haris aizgāja uz ātrajiem 24 stundas strādāt. Ak, kungs, ku’ tā garšīga!

– Pastāstiet iespaidu no skolas gadiem!

– Manā laikā Rucavas vidusskolas direktors bija Zelmenis. Vienreizējs! Izcils matemātikas skolotājs. Skaists, inteliģents vīrietis, vienmēr sakopies, uzvalkā. Viņš sēdēja, vienu kāju otrai pārlicis, un šūpoja. Bija dumjam jābūt, lai algebru pie viņa neiemācītos.

Direktors bija lielos gados beidzis pedagoģijas akadēmiju, pirms tam bijis lidotājs. Un piepildījis mammas sapni izstudēt par skolotāju.

– Kas ir lielākā dāvana, ko esat saņēmusi?

– Mans vecākais mazbērns Toms ir dzimis Ziemassvētkos. Kopš tā laika mums ir tradīcija svinēt Ziemassvētkus. Un tad es teicu bērniem: “Jūs ne lielāko, ne skaistāko dāvanu zem egles nekad neatradīsiet.

Jūsu vislielākā dāvana ir ģimene, bērni, mazbērni un visi tie cilvēki, kuri jūs mīl un kurus jūs mīlat.”

Tā ir arī man. Cilvēki izrāda mīlestību. Tagad veikalā nāk klāt un saka – kā nu iztiks, kas nu būs, kad es vairs nestrādāšu? Būs taču labi, manā vietā stājas lieliska jauna ārste.

Cilvēki pierod pie daktera – tāpat kā pierod pie friziera, pie manikīra, tikai ārsts ir kas vairāk. Tāpēc es nevarēju agrāk iziet pensijā, kamēr neatradu cilvēku savā vietā.

Ārsta profesijā nevar vienkārši atstāt cilvēkus – aizslēgt durvis, un prom. Es tad nespētu pagulēt.

Vizītkarte

Lelde Poprocka

• Uzaugusi Rucavā, pašā leišmalē, pabeigusi Rucavas vidusskolu.
• Rīgas medicīnas institūtā visos iestājeksāmenos saņēma augstāko vērtējumu.
• Kopā ar vīru, feldšeri Hariju Poprocki izaudzināja dvīņus – dēlu Valteru un meitu Elīnu.
• Četru puiku vecmāmiņa.
• Sabiedrības cilvēks, patīk jokot.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.