Ceturtdiena, 28. marts Ginta, Gunda, Gunta
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Piemājas dīķī izaudzē brangus vēžus

Piemājas dīķī izaudzē brangus vēžus
06.09.2007 18:08

0

Atslēgvārdi

Medzes pagasta Akmentiņu māju saimniekam Haraldam Šulcam ir paveicies. Pirms desmit gadiem viņš savā piemājas dīķī ielaida vēžus, taču negaidīja, ka rezultāts būs tik spīdošs. Nu Haralds regulāri no dīķa velk ārā tādus makanus spīļaiņus, ko nevienam nebūtu kauns galdā celt. “Tie ir vēži no “Lauktehnikas” dīķa Grobiņas pagastā,” nosmej Haralds. “Tur es paņēmu pirmos eksemplārus un ielaidu savā dīķī. Protams, gribējās, lai vēži tur iedzīvojas un laiku pa laikam kādu var noķert. Taču es nebiju gaidījis, ka viņi tiktāl savairosies, ka nu jau šo to var pārdot.”

Nopietns bizness gan tas pagaidām neesot, jo tad vajadzīgs liels apjoms. Pašlaik Haralds vēžus pārdod kādam viesu namam vai paziņam, kas vēlas savus ciemiņus pārsteigt ar kaut ko īpašu. “Bet nākotnē varbūt tiešām ir vērts padomāt par kādu nopietnāku biznesu. Cilvēkiem pirktspēja ir augusi, tāpēc noietam vajadzētu būt. Somijā tas ir vēl ienesīgāks bizness – tur viens vēzis maksā no trim līdz četriem, komats, pieciem latiem,” apgalvo saimnieks.

Akmentiņu dīķa priekšrocība ir tāda, ka tas atrodas līdzās mājai, kur pastāvīgi dzīvo Šulcu ģimene. Tāpēc pastāv mazākas iespējas tur rosīties nelūgtiem viesiem. Haralds nosmej, ka viņš pat avīzei neko nestāstītu, ja dīķis atrastos nostāk no mājām. Visticamāk, jau nākamajā dienā pēc publikācijas manīgi ļautiņi to no vēžiem iztīrītu. Jo uz vēžošanu Latvijā cilvēki ir ļoti naski. Ne jau velti pagājušā gadsimta 80.gados bija bažas, ka vēžu Latvijas ūdenstilpēs gandrīz vairs nav. Un ne jau tikai piesārņojuma dēļ. Pašu bāleliņi vien tos palīdzēja iznīcināt. “Padod tik cilvēkiem vaļu, ka te, lūk, var vēžot. Pēdējo sīkaļu izķers,” prognozē Haralds.

Vēži varen kauslīgi

Lai gan pats Haralds nav konkrēti pētījis, kāda vēžu suga tik labi jūtas viņa dīķī, visticamāk, tie ir šaurspīļu vēži, ko var viegli pazīt pēc garajām un šaurajām spīlēm. Arī vēža korpuss un deguna dzelkšņa rievas atšķirībā no platspīļu vēža ir asas. Šaurspīļu vēzis ir izturīgāks pret vides kvalitātes pazemināšanos un piesārņojumu, kā arī daudz agresīvāks cīņā par barības resursiem un mājokli. Šo īpašību Haralds apstiprina. “Tas ir vesels eposs, kas redzams, kad vēži sāk plēsties. Kad viņi noķerti, tie nevis domā, kā pamukt, bet kā iekaustīt sugasbrāli. Spīles gaisā, un aiziet! Vienreiz tīklā bija iepinies līnis. Ak vai, kā vēži to bija sapluinījuši!” stāsta Haralds.

Šaurspīļu vēzim ir plaša dzīves telpa. To sastop seklos un dziļos ezeros, upēs, strautos ar plašu ūdenstilpju gultņu substrāta spektru. Tas var mitināties arī iesāļos ūdeņos un skābos purva ezeru ūdeņos, tādēļ to godā arī par purva vēzi. Vēža temperatūras tolerance arī plašāka: optimālā temperatūra ir 15 – 230C, ziemā panes tekošu strautu un upju ūdens temperatūru.

Šaurspīļu vēži izplatīti arī Baltkrievijā, Dānijā, Francijā, Itālijā, Krievijā, Lietuvā, Nīderlandē, Somijā, Turcijā un Ukrainā.

Ne visos ūdeņos iedzīvojas

“Es savulaik dīķī ielaidu visādus vēžus – gan lielākus, gan mazākus. Taču es nezinu, cik ilgā laikā tas izaug par tādu monstru, ka var likt katlā. Es tādus dīķī sāku manīt pirms trim gadiem, tātad, iespējams, lai tie izaugtu, vajadzīgi kādi septiņi gadi,” lēš Haralds.

Akmentiņu dīķis ir arī sertificēts kā visām prasībām atbilstošs zivju dīķis. Kāpēc tas tik ļoti iepaticies vēžiem, ka tie strauji savairojušies, Haralds var tikai minēt. “Skaidrs ir tas, ka ūdens tīrība ir ļoti augsta. Dīķa baseinā ieplūst vairāku avotu ūdens. Un galu galā dīķis ir diezgan dziļš – līdz pat trim metriem. Vēžiem tas ir ļoti svarīgi, jo seklākā ūdenī ziemas laikā tie nosalst.”

Haralds ir mēģinājis dot vēžus citiem paziņām, lai tie savairotos viņu dīķos. Taču bieži čiks no tā vien iznācis. Vēži pēc laiciņa izrāpušies krastā un nobeigušies. Haraldam atkal prasīti vēži, taču viņš vairs nav devis. “Ne jau tāpēc, ka man žēl. Vienkārši neredzu tam jēgu. Vispirms vajag pārbaudīt ūdens kvalitāti, noskaidrot, kas tam vainas. Vēzi vajag nevis ielikt ūdenī, bet ļaut tam pašam tur ierāpot. Ja vēzis to darīs, tad viņš ar šo vidi ir apmierināts. Vēzis nav govs, kuru saimnieks var piesiet jebkurā kūtī, un tā tur arī dzīvos,” uzskata Akmentiņu dīķa saimnieks.

Cilvēka pirkstu nokniebt nevar

Haralds vēžus neķer, kā ierasts, ar krītiņu. Viņš to dara ar visparastāko zivju tīklu. Un spriež: “Ja viņi ielien parastajā zvejas tīklā, tātad to tur ir pietiekami daudz.” Protams, laimīgā dīķa dzīve tiek pārtraukta tikai lielākajiem eksemplāriem, mazākajiem tiek dota iespēja citreiz izvairīties no šāda likteņa, proti, tos palaiž atpakaļ.

Grūti gan esot vēžus izpiņķerēt no tīkla, bez tam tie pamatīgi knaibās. Haralds nosmej, ka bieži vien bērni tiek baidīti, ka, lūk, ūdenī nedrīkst bāzt roku, jo tur vēzis ar spīli nokniebs pirkstus. “Nu nav vēzim tik liela spēka. Jā, viņš var diezgan jūtami iekniebt, ja ar spīli izdodas saķert cilvēka ādu, bet no tā nekāda kaitējuma nav.” Viņa paša bērni no vēžiem nebaidoties. Lai gan labos laika apstākļos, kad kāds iet peldēties, vēži uz dīķa grunts esot ļoti labi saskatāmi. Ja ir laiks un vēlēšanās, var aizrautīgi vērot vēžu dzīves gaitas, kas notiek atmuguriski, un savstarpējās attiecības.

Bet, kas attiecas uz vēža pagatavošanu maltītei, jāatzīst, ka tā ir diezgan nežēlīga. Proti, spīļaiņus dzīvus met verdošā ūdenī. Jo galu galā nav jau ruksis, ko pirms vārīšanas vai cepšanas var nokaut. Vēl nežēlīgāk būtu tos likt remdenā ūdenī un tad sākt vārīt.

Katrā ziņā vēži latviešiem vienmēr bijusi augstvērtīga delikatese. Un vislabākā to pagatavošanas recepte ir pati vienkāršākā. Katlā ar ūdeni ieber sāli un dilles, kad ūdens uzvārījies, tajā iemet dzīvus vēžus un vāra vēl kādas 15 minūtes. Novārīti vēži iegūst sārtu nokrāsu. Ēdamās gaļas viņos gan nav pārāk daudz. Pati labākā daļa ir nolobīta aste, gaļa ir arī spīlēs. Tāpēc vēžu ēšana ir mielošanās process, nevis sātīga maltīte. “Toties vēža gaļa ir ārkārtīgi garda. Īpaši, ja sāls un dilles ūdenī bijušas pareizās proporcijās. Nav nekā labāka par to,” piebilst Haralds.

Viktors Ulberts,
“Kurzemes Vārds”
 

Uzziņai

– Latvijā sastopamas trīs vēžu sugas: platspīļu jeb upesvēzis, šaurspīļu vēzis un signālvēzis jeb Amerikas vēzis.
– Vēzis ir ūdens vides nakts dzīvnieks, kas apdzīvo ūdenstilpes gultni un dienu pavada slēptuvēs.
– Vēzis ir visēdājs, pārsvarā augēdājs. 
– Vēžu prasības ūdens ekosistēmu kvalitātei ir ļoti augstas. 
– Ja dabīgajā ūdenstilpē vēžu nav, tā ir mirusi.

Haralds Šulcs ar paša noķertajiem vēžiem. Lielos eksemplārus, ko viņš nosūta pēdējā gaitā pa delikateses ceļu, viņš dēvē par monstriem.

Sālsūdenī un dillēs novārīti vēži gatavi mielasta galdam.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz