Pagājušās nedēļas nogalē Kuldīgas rajona Rudbāržu pagasta Sieksātes Kalnamuižā notika svinīgs sarīkojums, kas vainagoja Latvijas Piena muzeja atjaunošanas tehniskā projekta darbu pabeigšanu. Mūsu valsts piensaimniecības veterānu kluba “Vecais piensaimnieks” aktīvāko dalībnieku un viņu līdera Mārtiņa Seska izlolotās ieceres īstenošanai bija piesaistīti Eiropas Savienības atbalsta līdzekļi, kas tagad, projektu īstenojot, ir sekmīgi izlietoti.

Nolemj atjaunot izputināto

Latvijas Piensaimniecības muzejs Sieksātē, pateicoties entuziastu neatlaidībai, tika izveidots vēl pagājušā gadsimteņa beigās, 1985.gadā. Toreiz pie vienas no ēkām piensaimniecības veterāni iestādīja arī parku. Mazie kociņi pa šo laiku pamatīgi sakuplojuši. Tomēr muzejs nespēja nostiprināties jaunajos apstākļos. Sākoties Atmodai, tas drīz vien panīka, bet daudzie eksponāti tika aizvesti uz dažādām vietām vai pat nekaunīgā kārtā piesavināti. Daudz kas no kādreiz savāktā vairs nav pat atrodams.

Piensaimniecības veterāni neatlaidīgi meklēja ceļus, kā atjaunot izpostīto vērtību. “Ja padomju gados piena muzejs varēja pastāvēt, tad ir kauna lieta, ja tam ļaujam aiziet nebūtībā tagad,” sprieda M.Sesks. Labu ideju sirmajiem vīriem netrūcis, taču to īstenošanai vajadzēja naudu, bet tās veterāniem nebija. Tomēr Mārtiņš Sesks un citi viņa domubiedri ticēja, ka atjaunošana ir iespējama. Un lietu virzība ieguva pavisam citus tempus un apmērus, kad izdevās izstrādāt Latvijas Piensaimniecības muzeja atjaunošanas projektu un tika parakstīts līgums par finansējuma piešķiršanu. Ieceru īstenošanu uzņēmušies un, piesaistot celtniecības firmas, soli pa solim īstenojuši arhitekti Aldis un Anita Orniņi no Kuldīgas.

Apkārtni tagad grūti pazīt

Kaut gan kopš tā brīža pagājuši tikai nepilni divi gadi, taču apkārtni grūti pazīt. Atjaunotāji ir gājuši krietni vien tālāk par to līniju, kas bija sasniegta 1985.gadā. Vecās ēkas ieguvušas jaunu veidolu, tām sācies otrais mūžs, ir izcirsti krūmi, sakārtots reljefs, sakopta apkārtne un nobruģēti ceļi. Pēkšņi, gluži kā no gaisa šeit nokritis, kļuvis redzams liels, vairākus gadsimteņus vecs ozols, kas pirms tam slēpies biezā alksnājā, tāpat zālienā augošā ābele saglabāta un, pateicībā par saudzēšanu, bagātīgi briedina augļus.

“Ir paveikts zvēra darbs,” novērtējot Sieksātē notikušās pārvērtības, secināja no Liepājas atbraukušie piensaimniecības veterāni – bijušais Liepājas Piena kombināta galvenais konstruktors Imants Freimanis un Vincents Alksnis, kurš savulaik bija kombināta galvenais mākslinieks.

Pūles muzeja atjaunošanai nav žēlotas. Daudz laika prasījusi piemērotu būvmateriālu meklēšana. Sijas muzeja ēkai, piemēram, atvestas no Alojas. “Uzcelt no jauna ir daudz reižu vienkāršāk, nekā atjaunot jau esošas ēkas,” sacīja I.Freimanis. Viņš uzsvēra, ka, respektējot vēsturiskās tradīcijas, Sieksātē centušies saglabāt apkārtējās vides gleznumu, dīķi, aizsprostiņu, ūdenskritumu, bet celtniecībā galvenokārt izmantoti dabīgie materiāli – laukakmeņi un to šķembas, koks, dakstiņi. Mārtiņš Sesks piebilda, ka projektēšana mūsdienās ir dārgs prieks un izmaksājusi tikpat daudz naudas, cik būvniecība. Uz vecajiem pamatiem viss taču ir no jauna izdomāts, uzmūrēts un radīts. Viņš atcerējās, ka padomju gados mazākajā no ēkām atradusies pienotava, bet lielākajā glabāta lopbarība, jo netālu bijusi liela govju kūts.

Darbu iesāktajā virzienā turpinās

“Kas šeit muižas laikos atradās, to mums īsti nav izdevies noskaidrot,” teica Mārtiņš Sesks. Toties tagad ļoti skaidri zinot, kas te būs turpmāk. Lielajā ēkā jau tuvākajās nedēļās tikšot izkārtoti muzeja eksponāti. Tur paredzēts apmeklētājiem rīkot arī kinoseansus, kuros demonstrēs filmas par piensaimniecības attīstības gaitu. “Šīs filmas saņemsim no Foto un kino arhīva, ar kura darbiniekiem man ir vienošanās par sadarbību. Pārliecinājos, ka tur strādā īsti entuziasti,” viņš nenoturējās, nepalielījis partnerus. Bet ēkas otrajā stāvā ierīkota bibliotēka un istabiņas, kurās iespējams pārnakšņot un strādāt. Par lētu naudu šeit varēšot apmesties studenti, kas rakstīs savus kursa un diploma darbus.

Bet mazākajā no ēkām atradīsies siera ražotnīte, kas taps sadarbībā ar Kazdangas pagasta piena pārstrādes uzņēmumu SIA “Elpa”. “Kurzemes Vārds” jau rakstīja, ka Holandē iegādāta veca ražošanas ierīce. Tādējādi muzeja apmeklētājiem būs iespējams vērot, kā pārstrādā pienu, kas notiek sālītavā un kā, uz plauktiem sarindoti, nogatavojas siera rituļi. Telpas pilnībā jau sakārtotas darbam, arī kazdandznieki apsolījuši savu atbalstu. Muzeja atklāšanu paredzēts sarīkot aptuveni pēc mēneša.

Taču darbi iesāktajā virzienā ar to vēl nebūt neapstāšoties. Lēzenajā piekalnītē paredzēts iekārtot rotaļu laukumu bērniem. Tur atradīšoties liels siera gabals ar caurumiem, kur ložņāt un vingrināties, piena pudele un, ļoti iespējams, pat govs, kurai varēšot iekāpt vēderā, lai izšļūktu no tā pa slīdkalniņu ārā. Butaforijas orientēs mazos apmeklētājus ja ne gluži pievērsties darbam lopkopībā, tad katrā ziņā tās pamudināšot viņus dzert pienu, kā arī pieprasīt savām mammām brokastīs, pusdienās un vakariņās biezpiena un siera ēdienus.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Moderniece ar pirmo piena kannu ieradusies, un Mārtiņam Seskam pirmajam jānoņem slaukuma prove.

Tieši no būvlaukuma uz svinībām bija ieradušies celtnieki.

Bērni pēc muzeja apmeklējuma mammām pieprasīs piena produktus, rupjo maizīti un medu.

Piensaimniecības veterāni sarunā ar piensaimnieku Gundaru Siseni.