“Šādi kopā sanākot, var pārliecināties, ka vēl jau lauku ļaudis pavisam nav izzuduši no zemes un šo to arī spēj paveikt,” pagājušās nedēļas nogalē, vērtējot kupli apmeklēto sapulci Tadaiķu Kultūras namā, teica Medzes pagasta zemnieku saimniecības “Ūbelītes” līdzīpašniece Ieva Balode. Todien piena ražotāji no visiem rajona pagastiem bija sabraukuši, lai atjaunotu pārraudzībā esošo ganāmpulku sertifikātus, bez kuriem nav iespējams sekot saimniecībā ražotā piena kvalitātei un nodrošināt augstākus ienākumus.

Priekšnoteikumi radīti gadu ritējumā

Cīravas pagastā, palīdzot mātei Dzidrai Gailei viņas piemājas saimniecībā “Ēcenieki”, desmit gotiņu lielu ganāmpulku aprūpē Sarmīte un Viktors Rebeki. Jaunie lauksaimnieki gadu ritējumā esot radījuši visus nepieciešamos priekšnoteikumus, lai iegūtu augstas kvalitātes slaukumu. Viņu rīcībā ir artēziskā aka, sakārtota piena māja, mehanizēta slaukšanas ierīce.

Pareizi koptās un barotās govis atdarot saimniekiem par pūlēm ar labiem izslaukumiem. Vasaras mēnešos dienā pārstrādei tiekot nogādāti aptuveni 300 litri piena. Pateicoties kooperatīvās sabiedrības “Nadziņi 1” rosībai, produkcija regulāri nonākot akciju sabiedrībā “Rīgas piensaimnieks”. Arī samaksa pašlaik esot priecējoša, pirmajos ziemas mēnešos svārstījusies ap 30 santīmiem par litru. Tiesa gan, tagad tā jūtami sarukusi. Taču Viktors uzsvēra, ka uz kooperatoriem, ko vada Anita Pelude, vienmēr var paļauties.

Laba samaksa – pamats attīstībai

Apmierināts ar pastāvošo situāciju piena lopkopībā ir arī Durbes novadā strādājošais zemnieku saimniecības “Āboliņi” īpašnieks Laimonis Leimants, kurš izaudzējis divdesmit piena govju ganāmpulku un slaukuma realizāciju nodrošina ar kooperatīvās sabiedrības “Dzēse” starpniecību. Daļa no produkcijas tiekot nogādāta Lietuvā, kas piena ražotājiem īpaši izdevīgi, jo samaksa viņiem iznākot krietni augstāka nekā tiem kolēģiem, kas slaukumu pārdod pašmāju pārstrādātājiem. Laimonis palepojās, ka, rēķinot ar visām piemaksām par tauku un olbaltumvielu saturu, viņš patlaban saņemot 32 santīmus par litru.

Redzot perspektīvu, “Āboliņi” iesaistījušies arī Eiropas Savienības līdzekļu piesaistē un likuši lietā naudu, ko piešķir lauku saimniecību modernizācijai. Tādā ceļā lopu novietnē ierīkots piena vads, uzcelta piena māja, bet patlaban tiekot domāts par dziļurbumu.

Daudz atkarīgs no atrašanās vietas

Tomēr ne visiem piena ražotājiem klājas tik iepriecinoši. Vērgales pagasta zemnieku saimniecībā “Zeltarāji” strādā Rolands Varkalis, kurš savulaik aprūpējis divpadsmit govju ganāmpulku. Taču laika gaitā dažādu iemeslu dēļ tas samazinājies līdz sešām gotiņām. Zemnieks neredzot lielu nepieciešamību censties, lai saimniecību attīstītu, jo samaksa, ko viņš gūst par saražoto produkciju, nav augsta. Akciju sabiedrība “Talsu piensaimnieks”, ar ko zemnieks sadarbojas, pašlaik maksājot ražotājiem tikai 16 santīmus par piena litru, bet realizēt citiem, kas atvēlētu vairāk naudas, “Zeltarāju” īpašniekam neesot iespējams. Tas nozīmē, ka piena ražošanas rentabilitāte ir ļoti atkarīga no vietas, kur atrodas.

Tiesa gan, pie paša jūras krasta dzīvojot, Rolands savam ganāmpulkam iegādājies divas zilās gotiņas. Par tām viņš saņemot valsts subsīdiju maksājumus. Ja rēķina, ka izslaukumu ziņā šīs senās šķirnes gotiņas nemaz neatpaliekot no brūnaļām, atbalsta dēļ nodarboties ar to audzēšanu ir izdevīgi.

Sadārdzināšanās spiež padoties

Neraugoties uz to, ka, čakli strādājot kopš 1991.gada, saimniekošanai bija radīti labi pamati un izveidots ražīgs šķirnes lopu ganāmpulks, no piena ražošanas šoziem pilnībā atteicies Dunikas pagasta zemnieks Ainars Zeme. Novietne, kurā atradās vairāk nekā divi desmiti govju un vairāki desmiti jaunlopu, tagad stāv tukša. Pieredzējušais lauksaimnieks neslēpa, ka tagad strādā par šoferi Liepājas Autobusu parkā, jo vairs nav spējis izturēt fizisko slodzi. Arī palīgus laukos, jo īpaši tādā nomaļā pagastā kā Dunika, atrast esot neiespējami.

Nekādu lielo perspektīvu darbam Ainars nav saskatījis, jo, tikai virspusēji raugoties, liekoties, ka viss ir kārtībā, taču patiesībā “nozarē valda bardaks”, jo cenas ir zemas, svārstīgas un nestabilas. Piena pašizmaksa, inflācijas procesu ietekmēta, kļuvusi tik dārga, ka pat divdesmit četri santīmi par izslaukuma litru to vairs nespējot atsvērt.

Vairāki zemnieki pauda neapmierinātību par papīru plūdiem, kas, dažādām prasībām pieaugot, kļūst aizvien nomācošāki. Govju aprūpēšanai un barības sagādāšanai neesot vajadzīgs tik daudz enerģijas, cik cilvēkam prasot visu dokumentu noformēšana un nogādāšana adresātiem, teica Embūtes pagasta zemnieku saimniecības “Parks 3” īpašnieks Guntis Šķēdnieks. Viņam piekrita embūtniece Zenta Vanaga, kuras ganāmpulkā ir četras govis, bet dokumenācijas nav mazāk kā tiem, kuru novietnēs atrodas piecdesmit un vairāk lopu.

Raksturojot situāciju savā nozarē, Kazdangas piena pārstrādes uzņēmuma SIA “Elpa” valdes priekšsēdētājs Gundars Sisenis atzina: izejvielu trūkums, kas līdz šim vienmēr bijis izjūtams ziemas mēnešos, tagad manāms arī vasarā. “Ganāmpulki galvenokārt ir nelieli un nespēj izlīdzināt svārstības tirgū,” viņš teica. Turklāt, pēc novērojumiem, piena pieprasījums ziemā pat palielinoties. Arī šogad, neraugoties uz to, ka cenas veikalos palielinājušās.

Pārstrādātājs piekrita, ka ne visiem piena lopkopējiem ražošana ir vienlīdz izdevīga. Viss atkarīgs no konkurences iespējām un vietas, kur atrodas saimniecība. Kazdangas uzņēmums transporta izmaksas joprojām uzņemoties uz sava rēķina. Taču esot pārstrādes uzņēmumi, kas tās prasa daļēji segt arī ražotājiem.

Tomēr “Elpas” vadītājs ir pārliecināts, ka piena lopkopība patlaban ir viena no ienesīgākajām lauksaimnieciskās nodarbošanās jomām. Svarīgi arī tas, ka tā ļauj pastāvēt mazajām un vidējām saimniecībām.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

To, cik pie mums ir piensaimnieku, varēja redzēt pagājušajā nedēļā Tadaiķu Kultūras namā.