liepajniekiem.lv
– Cik daudz tagad esat iepazinusi Zentas Mauriņas dzīvi un darbus?
– Esmu visu izlasījusi un ne reizi vien. Ir tādi periodi, kad jūtos tukša, un tad saprotu, ka ir atkal jāsāk kas lasīt no Zentas Mauriņas, jādabū viņas garša.
Taču sākumā es nevarēju Zentu pieņemt. Izpētīju iepriekšējo darbinieku izveidotās mapes ar rakstiem par viņu, tie mani neuzrunāja.
Pirmo izlasīju viņas grāmatu par Grobiņu “Tālā gaita”, un
man likās, ka tajā ir milzu aizvainojums, milzu dusmas par savu dzīvi, par invaliditāti.
Taču tad man nāca rokās cita eseju grāmatiņa, un es aizlasījos. Mani pārsteidza zināšanas, valoda, kas šķita eleganta, un tas mani arī noturēja.
Es arī atradu internetā, kā Zentu Mauriņu raksturojis katoļu priesteris Paskāls Marija Jerumanis. Viņš dzīvoja Šveicē 200 metrus no Zentas Mauriņas vasarnīcas.
Es nezinu, vai viņi bija pazīstami, bet viņš ļoti cienīja Mauriņu. Un tas teksts mani aizķēra, es sāku lasīt esejas, romānus, biogrāfiskās grāmatas – visu pēc kārtas.
Man ļoti patīk divas viņas dienasgrāmatas, kurās ir koncentrētā veidā diezgan atklāti aprakstījusi savu trimdas dzīvi. Labprāt tās lasu, bet pienāk brīdis, kad man jāsaka sev – stop, pietiek, ir par daudz!
– Kāpēc?
– Tāpēc ka vairs neredz reālo dzīvi apkārt. Jā, veidojas gandrīz vai atkarība.
Šī vieta, piemiņas istabas, jau ir mazliet atrauta no patiesās dzīves. Man jādara saimnieciski darbi un jārūpējas par telpām, bet es nevaru novilkt robežu, kur sākas un beidzas darbs. Nespēju no tā atslēgties pavisam.
Esmu sapratusi, ka tāds ir mans dzīvesveids, tāpēc arī necenšos saiti pārtraukt.
Brīžiem ļoti satraucos, kad zinu, ka būs sūtījums. Šī vieta ir unikāla ar dāvinājumiem, un tos atsūta. Es e-pastā sarakstījos ar Zentas sekretāres Irēnas Mellis meitu Ingu Mellis Zviedrijā, un viņa mums atsūtīja Zentas galdautu.
Viņai ir krājumā lietas no mammas, kas savulaik arī bija autortiesību turētāja, tagad – meita. Un vienmēr man jādomā – kā tas būs, kad saņemšu?…
– Kuras lietas jums īpaši mīļas?
– Man grūti pateikt, jo ir personiska attieksme pret jebkuru lietu šeit.
Liels dāvinājums bija 2019. gada augustā. Režisora Bruno Aščuka filmēšanas grupa, kura uzņēma filmu par Zentas vīru, rakstnieku Konstantīnu Raudivi, mums sarīkoja gandrīz vai ekspedīciju, lai no Vācijas atvestu Zentas galdu un viņas radioaparātu.
Vācijā bija sieviete, kura desmit gadus organizēja Zentas Mauriņas lekcijas, un pēc Zentas nāves viņai ar vīru atļauts paņemt kādas Zentas lietas. Jau 1997. gadā viņi bija izlēmuši, ka tām jānonāk Latvijā.
Izvēle krita uz šo mazo muzejiņu, un
vienā brīdī kļuvām par vienīgo vietu Latvijā, kur ir Zentas Mauriņas personiskās lietas.
Tikai Lejasciemā ir viens priekšmets – bērzkoka galdiņš, uz kura cilvēks var rakstīt, kad ir gultā atlaidies.
Mums 200 vēstuļu kolekcija, Konstantīna Raudives un Zentas Mauriņas vēstules. Tās ir ceļojušas no Zviedrijas uz Čikāgu vienai Zentas draudzenei Austrai, kam atsevišķi rakstīja viens un otrs.
Tās interesantas ar to, ka viņi par vienu un to pašu problēmu raksta no dažādiem skatpunktiem.
Konstantīns Radive bija liels donžuāns, un viņš Austrai rakstīja: “Zini, man šī nožēlojamā dzīve Zviedrijā ir apnikusi, viss apriebies. Vienīgais, ko es dzīvē vēl gribētu, – bērnu. Es gribētu meitu. Un man ir vienalga, kādā ceļā viņa nāktu; jums, sievietēm, jau arī bieži vien svarīgāks rezultāts nekā vīrietis.”
Un tad Zentas vēstule: “Mīļā Austra, es rakstu to, ko vēl nevienam neesmu rakstījusi. Blakus istabā Konstantīns spēlējas ar savu gadu veco meitu.
Mēs vairs nerunājam par garīgām lietām, par filozofiju, par augstām sfērām, bet runājam par bērnu zeķubiksēm un kurpēm.”
Vēstulē var just, ka Zenta ir greizsirdīga, jo bērns viņu uzvarējis, bērns stiprāks.
Ir arī vēstules, kurās pieminēti rēķini un nauda, jo Zenta Mauriņa bija savas dzīves materiālās puses kārtotāja. Viņai vīrs emigrācijā nebija atspaids.
– Viņa bija galvenā pelnītāja?
– Jā. Raudive uz Zentu bārās, ka ir pārāk izšķērdīga. Viņai patika skaistas drēbes, bet konkrētais gadījums ir par cepuri, ko viņa lika, lai vīrs sev nopērk. Raudive atbildējis, ka var bez tās iztikt.
Teicis: “Ja tavas grāmatas vairs nepirks, mēs abi varēsim iet ubagos. Tu atceries, kā mums gāja Zviedrijā pirmajos gados, kad nebija naudas, par ko marku nopirkt?”
– Kā vēstules ieguvāt?
– Mēs kopīgi ar jaunajiem Rīgas aktieriem 2018./2019. gadā izveidojām izrādi “Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi”. Un pirmizrādē sieviete no ASV mums pasniedza šīs vēstules. Es vienkārši to noorganizēju (smejas).
Viņa gribēja vēstuļu kasti sūtīt pa pastu, bet sarunāju, ka viņu ielaidīs izrādē, un tad televīzijas klātbūtnē viņa to iedeva.
Mēs atkal vienā momentā kļuvām bagāti.
Un pēdējās, ko saņēmu, ir tikai mīlestības vēstules, Zentas rakstītās Konstantīnam Raudivem. Tās atsūtīja Inga Mellis no Zviedrijas, glabājusi visus gadus.
– Mīlestība viņiem bija bez fiziskās tuvības?
– To mēs nezinām…
Lasot šīs vēstules, es domāju – vai tādu jūtu intensitāti vīrietis maz spēj izturēt, ka viņam nemitīgi atzīstas mīlestībā? Zentai viņš ir vismīļais.
Un ir arī vēstuļu kopa, kurā rūgtuma vēstules, ko Zenta rakstīja, kad Raudive viņai darīja pāri. Tās nenosūtīja, tikai izrakstīja smagumu no sevis.
Un, tās lasot, atkal es pieskaros viņas personībai…
– Jūs esat vienīgā darbiniece?
– Jā, es arī tīru telpas, mazgāju logus, konsultējos ar dārznieci par dobēm; mums skaists pagalms. Katru rītu, kad nāku uz darbu, jādomā par to, ka neapnīk vērot ainavu.
Man liekas, ka šī ir skaistākā vieta Grobiņā. Kad Zenta Mauriņa dzīvoja Vācijā, viņas dārzā vienmēr kaut kas ziedējis, un mums arī tā ir.
– Nākat vai braucat?
– Esmu grobiņniece, braucu ar velosipēdu.
Esmu mēģinājusi no šejienes aiziet, bet dzīve atveda atpakaļ.
Man agrā jaunībā piedzima meitiņa, un, lai varētu būt ar viņu kopā, izvēlējos darbu “Apsardzē”, kur strādāju par operatori. Vispirms Grobiņā, tad Liepājā. Tur bija labs darba laiks – dienu strādāju, trīs brīvas.
Man ļoti patika Liepājā, bet tad piedzima dēls, un viss izveidojās tā, ka dzīvot paliku Grobiņā.
Nu Justīne un Emīls pieauguši. Bērni man ir vissvarīgākie kā jebkurai mammai, bet es nekad nebiju iedomājusies, ka tukšās ligzdas sindroms ir tik smags.
Man likās, ka tas mani neskar un vienatne nerada problēmas, jo arī šeit, darbā, daudz laika jāpavada vienatnē, jāmāk atrast, ar ko sevi nodarbināt. Smagāko laiku izturēt man palīdzēja ticība, es esmu katoļu draudzē.
– Vai ir cilvēki, kuri jums līdzējuši pārvarēt grūtības?
– Jūs man jautājāt, ko iesāku ar emocionālo bagāžu, kas man uzkrājas, tiekoties ar māksliniekiem, kuri šeit iekārto izstādes. Ar vairākiem esmu sadraudzējusies, viņi kļuvuši par draugiem.
Tāda ir Gunta Krastiņa, Ilze Balcere, viņu māksla mūs satur kopā un dod atkal radošu pacēlumu.
– Pastāstiet par savu bērnību!
– Kad biju bērns, gribēju kļūt par dzintara apstrādes mākslinieci, jo mans paps bija saistīts ar radošo sfēru, mācījies Liepājas mākslas vidusskolā.
Man saglabājusies viņa liecība, kur speciālajos priekšmetos – zīmēšanā, gleznošanā – ir piecinieki.
Viņš strādāja Liepājas gaļas kombinātā par mākslinieku noformētāju, mani ņēma līdzi pie saviem paziņām un draugiem. Reiz aizveda pie viena, kurš slīpēja dzintaru.
Es gāju bērnudārzā, man galvā iesēdās tikai viena doma, ka gribu būt dzintara māksliniece.
Godīgi sakot, nemāku zīmēt, man padodas šūšana, bet bērnībā pieredzētais atstāja vēlmi pēc mākslas. Piemiņas istabās izveidotā izstāžu telpa ir mans lolojums, tā arī dod iespēju izpaust savu māksliniecisko izjūtu.
Daudzi mākslinieki teikuši, ka viņiem patīk uz šejieni braukt un vest savus darbus. Arī lielām radošām personībām cilvēciski vajadzīgs, ka par viņiem priecājas un viņus gaida.
– Ko esat mācījusies?
– Mana mamma bija apsēsta ar domu, ka man jāmācās par dārznieci, bet es aizgāju uz Vecberbu tehnikumu un izmācījos par biškopi. Man tā liekas ētiska, ļoti tīra profesija.
Tikai kādu pusgadu Slampē tajā strādāju, bet tas brīdis manā dzīvē atstāja draugus, ar ko kopā esmu no 19 gadu vecuma. Sazvanāmies un tiekamies, mums kopā ir labi.
– Kurā vietā jūs jūtaties vislabāk?
– Šeit, piemiņas istabās. Šī ir mana pasaule. Līdzīgi, kā teikusi jauna balerīna Višņova: “Man nav draugu, nav ārpasaules, bet tikai tā, ko es esmu radījusi.”
Te varu reflektēt. Es refleksijas nesaistu ar skumjām, bet tās parāda lietas tādas, kādas ir. Kas aiz kā slēpjas. Ieraugu rakstura īpašības, kas nebūt nav glaimojošas.
Zināt, kas vēl man ir pieturpunkti? Man visu dzīvi paticis lasīt biogrāfijas. Arī biogrāfiskas filmas par māksliniekiem, dziedātājiem.
Ar interesi uzzinu, kādi dēmoni cilvēkus postījuši daudzu gadu garumā.
Ir grāmatas, ko man patīk pārlasīt vairākas reizes. Tajās viena līnija ir dzīvesstāsts, bet otra – Latvija, kā tas Zentai Mauriņai autobiogrāfiskajā ciklā. Viņai tādas trīs grāmatas.
Mēs esam pieraduši pieņemt par patiesību, to ko viņa tajās raksta, bet, lasot viņas vēstules un dienasgrāmatas, es saprotu – viss gluži nav patiesība, bet ir viņas redzējums. Un tas, man liekas, padara Zentu Mauriņu par vēl spilgtāku rakstnieci.
Ir grāmatas, kuras man liekas izcilas, un tādas viegli lasīt.
Un tā nu man viss ir saplūdis tādā vienā upē – aizraušanās ar biogrāfijām, patika pārlasīt un punkts, kurā esmu nonākusi, – Zentas Mauriņas piemiņas istabas. Tas mani pārsteidz.
Zenta Mauriņa gribēja tikai vienu – būt skolotāja, bet viņu nekur neņēma darbā invaliditātes dēļ. Un viņa kļuva par skolotāju daudz plašākā nozīmē, ietekmēja veselu paaudzi. Tāpēc domāju, ka dzīve piespēlē daudz vairāk, nekā mēs varam cerēt.
Vizītkarte
Maija Rolava
- Dzimusi Grobiņā.
- Vecbebru tehnikumā apguvusi biškopes profesiju, bet strādājusi dažādus darbus.
- Divu bērnu mamma. Meita dzīvo Amerikā, dēls – Rīgā.
- Ja būtu iekrājusi naudu, pirktu gleznas no izstādēm, kas Z. Mauriņas piemiņas istabās.
- Viena no viņas dzīves atziņām: “Jāmāk gaidīt.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
