Pirmo grāmatu pasaulē palaiž dzimtajā pilsētā
Dienvidkurzemes novadā viens no centrālajiem notikumiem Dzejas dienu noskaņās bija durbenieces, tagad Zemgalē dzīvojošās Kristīnes Alksnītes (Niedolas), pirmā dzejas krājuma “Es neesmu diena pelēcīga, es saules klēpī rotaļājos” atvēršanas svētki.
liepajniekiem.lv
Grāmatas prezentācija norisinājās vairākās novada vietās, taču pats pirmais starta punkts bija dzejnieces dzimtajā Durbē, kultūras namā, kur uz dzejas lasījumiem un tikšanos ar Kristīni bija atnākuši viņas Durbes draugi un kaimiņi, kas vienlaikus ir arī viņas talanta cienītāji.
Piepildīts solījums
To, ka Kristīnei šogad būs dzejas krājums, viņa zinājusi jau senāk, bet tieši pagājušajā gadā arvien vairāk sapratusi, ka ir īstais laiks savas grāmatas izdošanai.
Šovasar Durbes svētkos, kur Kristīne veltīja dzejoļu rindas pasākuma simboliem – krēsliem – viņa pavēstīja, ka šoruden krājums būs klāt.
“Tas jau bija sen zināms, ka tad, kad Kristīne saņemsies uz savas grāmatas izdošanu, tas notiks tieši Durbē,” saka Durbes kultūras nama pasākumu organizatore Daira Veilande. “Kur vēl citur kā Durbē – manā dzimtajā pilsētā?” sākot grāmatas atvēršanas pasākumu, uzsver grāmatas autore.
D. Veilande pastāsta, ka Kristīne ir ļoti krāsaina personība, draugs, kam viņa var palūgt pēc radošas palīdzības.
“Man vajag četrrindi uz kādiem svētkiem, piezvanu Kristīnei, jautāju, vai var līdzēt?” viņa apraksta abu sadarbību. “Jā, es varu!” atbild Kristīne.
Dzejnieku pulkā jaunienācēja – tā sevi raksturo autore. Dzejas dienās jau piedalās ne pirmo reizi, bet šajā rudens pievakarē, ko viņa izvēlējusies par savu brīvdienu un svētkiem sev, grāmatas izdošanas svētkus viņa salīdzina ar solījuma piepildīšanu.
“Grāmatas tapšana nav viens solis. Tas, kas ir lasāms grāmatā, ir daļa no mana radītā, kas krājies aptuveni no 2013. gada. Bet rakstu es no mazām dienām,” pastāsta dzejniece. “Pagājušā gada plānotājā grāmatas izdošanu biju ierakstījusi kā darbu numur viens, bet šajā pavasarī uzsvēru, ka piepildīšu šo sapni par spīti visam!” viņa norāda.
Grāmatas izdošanu atbalstījusi visa viņas ģimene, ļoti pateicīga viņa ir savam vīram. Krājumu Kristīne izdevusi izdevniecībā “Sava grāmata”, kas ļoti atbalsot jauno radošo rakstītāju centienus literatūras pasaulē. “Tā bija vispieejamākā un atbalstīja visas manas idejas,” norāda autore.
“Grāmatas tapšanas process ir kā bērna gaidīšana – ilgi gaidi, auklē, tad palaid pasaulē,” salīdzina autore.
Grāmatas vāks ir melnbalts, iekšpuse – krāsainām, pašas Kristīnes uzņemtām ainavu fotogrāfijām. “Kad apnīk lasīt, lai var atpūsties un acīm paskatīties,” viņa pamato.
Lielākoties viņas dzejoļi ir par dabu un dažādām sajūtām. Kristīnes uzrakstītais izteiksmīgā lasījumā liek iztēloties ainavu acu priekšā, taču, protams, šīs dabas ainiņas var personificēt un veidot paralēles ar cilvēku un viņa dzīvi. “Vienkārši atnāk sajūta, ka ir jāuzraksta tas, ko esi redzējis un sajutis,” viņa raksturo savu dzejas radīšanas procesu. Protams, neiztiekot bez klasiskās vērtības literatūrā – mīlestības.
Talantu novērtē līdzcilvēki
Kristīne ikdienā ar ģimeni dzīvo Zemgalē, Vecumniekos. “Prom no Durbes ar pauzēm esmu no 2008. gada. Tad pārcēlos uz Rīgu, tad atnācu atpakaļ uz Durbi un te radoši padarbojos, pēc vairākiem gadiem tiku svinīgi aizvesta uz Zemgali,” viņa saka.
“Mūsu dzīve ir ļoti nopietna,” viņa smaidot piebilst, skaidrodama, kādēļ tik ļoti nepieciešama radoša izpaušanās.
Viņa audzina bērnus, kā arī vīram palīdz ar darbiem uzņēmējdarbībā, kas saistīta ar būvniecību. “Ritmu bieži izjauc ikdienā paredzētās lietas.
Nesanāk tā dzīvot sev, bet šis vakars man ir kā brīvdiena. Visi mani durbenieki ir mana ģimene,” viņa priecīgi saka, satikusies ar šejienes paziņām no bērnības.
“Tā sajūta ir ļoti pacilājoša, ka mūsu Durbes meitene atgriežas savās mājās, lai tieši šī būtu pirmā vieta, kur pasaulē palaist savu dzeju!” saka Durbes seniore Ruta Blumberga.
“Dzeju es lasu, kad ir attiecīgs dvēseles stāvoklis. Kristīne noteikti būs mana mīļā autore. Es jau viņai sekoju līdzi, tam, ko viņa raksta, arī internetā, tādēļ man grāmata ir ļoti gaidīta,” smaidot apmierināti saka sirmā kundze, kura viena no pirmajām dabūjusi jauno literāro izdevumu ar Kristīnes autogrāfu.
Īrisa Roga un Māra Ceriņa, izrādās, bijušas Kristīnes skolotājas Durbes vidusskolā. “Mēs esam kaimiņienes. Dzīvojām Raibajā muižā,” skaidro Īrisa. Bērni kopā auguši.
Viņas Kristīni no bērnības atceras un raksturo kā apzinīgu, klusu un mīlīgu bērnu, taču jau bērnībā viņa bijusi savas dzīves vērotāja, ar saviem dzīves spriedumiem. “Jūtos ļoti aizkustināta, kolosāli, kā cilvēks ir izaudzis!” sajūsmināti saka Māra.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
