liepajniekiem.lv
Šogad aprit 50 gadi, kopš pēc skolotāja Arvīda Desmitnieka iniciatīvas un neatlaidības Vaiņodē oficiāli sāka spēlēt rokasbumbu jeb handbolu, taču pusgadsimta jubilejas svētku rīkotāji atzīst, ka šī sporta veida aizsākumi Vaiņodē meklējami vēl nedaudz senāk. “Vaiņode asociējas ar handbolu, un šis sporta veids Latvijā ar Vaiņodi,” saka viens no svētku rīkotājiem, rokasbumbas spēlētājs, sporta organizators un handbola treneris Ainārs Pāvils.
Sporta veids, ar ko var sasniegt vairāk
“Lai kur un kā dzīve ir vedusi, sports un handbols ikreiz ir palīdzējuši pieņemt pareizos lēmumus. Sakām lielu paldies, ka handbols vada visu mūsu dzīvi. Handbols ir skaistas atmiņas par laiku laukumā un arī uz soliņa. Sasniegts ir ļoti daudz!” saka Vaiņodes vidusskolas direktors, rokasbumbas treneris un entuziasts Zigmunds Mickus.
“Vienmēr ir prieks dzirdēt, ka mūsu draugs Anatolijs Kreipāns, televīzijā komentējot handbola spēles, izceļ to, ka kāds sportists ir Vaiņodes handbola audzēknis, tā uzsverot Vaiņodes nozīmi šī sporta veida attīstībā Latvijā,” pasākuma atklāšanā viņš palepojas.
“Tiesa, aizsākums handbola vēsturē šeit ir senāks. Internātskolā bija tāds treneris Jankavs, taču tad vēl nebija sporta skolas. 1972. gadā Desmitnieks rokasbumbas lietu ņēma uz sevi un aizsāka visu oficiāli, izveidojot handbola sporta skolu, bet jau pirms tam vaiņodnieki brauca pa Latvijas čempionātiem,” turpina stāstīt svētku organizators.
“No tā laika handbols Vaiņodē vienmēr ir pastāvējis, izauguši daudzi spēlētāji, katrs citādāks. Mums ir bijuši un joprojām ir izlašu dalībnieki, piemēram, tagad – Artūrs Kuģis,” viņš turpina.
Tiem, kuri vairāk iecienījuši klasiskos un labi zināmos komandu sporta veidus, kā futbols, basketbols, rokasbumba šķiet savdabīga, it kā visu iepriekšminēto veidu sajaukums – bumbu driblē, piespēlē un met vārtos.
“Tolaik Vaiņodē bija nepieciešams ieviest kaut ko jaunu, ar ko nodarboties un attīstīt sevi. To uzticēja Arvīdam Desmitniekam. Viņš, prasot padomus citiem kolēģiem, pats apguva handbola spēli, trenēja un skoloja audzēkņus. Pēc viņa stafeti pārņēma Zigmunds Mickus, tad par treneriem kļuvām mēs ar Arturu Auderu. 2005. gadā skolotāja Zinaida Skopiņa sāka trenēt meitenes. Un tā tas iegājies, ka Vaiņode un handbols nav šķirami!” Vaiņodes handbola vēsturi atgādina A. Pāvils.
Draudzības turnīra spēlēm bija pieteikušies ap 70 spēlētāju. Handbola svētkos vieni no vecākajiem dalībniekiem bija 1959. gadā dzimušie vīri Vitolds Vīze, Haralds Zeidmanis un Voldemārs Roga.
“Arvīds Desmitnieks mani pēc 8. klases aizfīrēja uz Rīgu, lai es turpinu spēlētu rokasbumbu tur!” saka H. Zeidmanis. Līdz 1984. gadam spēlējis profesionāļu līgā, vēlāk strādājis pa treneri, spēlējis arī ārzemēs.
“Vienu reizi netīšām iegāju citā sporta zālē, un sanāca tā, ka sāku trenēt bērnus boulingā. Pats arī spēlēju. Tikpat apaļa bumba kā handbolā, tikai smagāka!” viņš smejas.
Lai arī vairākus gadu desmitus Vaiņodē nedzīvo, viņš teic, ka visu laiku sekojot līdzi vaiņodnieku gaitām. V. Vīze atzīst: “Daudz laika no dzīves pavadīts sporta zālē. Arī tagad kā senioriem vēl patīk sanākt kopā un paspēlēt!”
Savukārt V. Roga, kurš pats ir priekulnieks, handbola spēlē sevi vienmēr dēvē par vaiņodnieku. “Desmitnieks ņēma cerīgākos un labākos, un viņš prata iesaistīt. Rokasbumbā vienmēr šaipusē ir bijis progress!” viņš vērtē.
Notur kopā vaiņodniekus
“Mani handbolā ievilka klasesbiedrenes. Vaiņodē tas ir riktīgais sports!” uzsver viena no jaunākajām turnīra dalībniecēm Linda Marija Ribčika. “Bet mani šajā sporta veidā notur ģimene. Mans tētis ir Zigmunds Mickus, viņš spēlē, mani brāļi spēlē, un es arī spēlēju. Es nespēju pat iedomāties, kā tas ir, ja handbolu nespēlē!” papildina Annika Mickus.
Elīna Taujēna rokasbumbu spēlē “Salaspils” komandā sieviešu virslīgā. “Jau gadu esmu šajā komandā. Aizgāju studēt uz Jelgavu, Niks Remess jautāja, vai varu palīdzēt komandai. Viņš ir vaiņodnieks,” smaidot teic jauniete.
A. Pāvils pastāsta, ka rīkot Vaiņodes handbola svētkus bijis diezgan liels izaicinājums, jo spēlētāji ir izkaisīti pa visu Latviju, citi dzīvo ārzemēs. Gatavojušies divus gadus, lietderīgi izmantots arī kovida laiks. Kopā ar Ilzi Strēli uzrakstījuši grāmatu “Handbols. Vaiņodes fenomens jau 50 gadus”.
“Gribējām, lai ir svētki, kas paliek atmiņā, un arī kaut kas taustāms piemiņai,” pamato svētku rīkotājs un viens no grāmatas autoriem. Grāmatā ir apkopotas intervijas, izstāstīti spēlētāju dzīvesstāsti, atklāts, kā izvērtusies dzīve pēc handbola gaitām Vaiņodē. Var izlasīt, par ko katrs grāmatā uzrunātais cilvēks ir pateicīgs handbolam un A. Desmitniekam.
“Grāmatu nebija grūti rakstīt. Pati esmu vaiņodniece, Ainārs – embūtnieks, abi esam auguši kopā ar handbolu. Vaiņodnieku ģimenēs noteikti kāds handbolu ir spēlējis vai spēlē, tādēļ nebija grūti, jo dzīve nāk līdzi,”
papildina otra grāmatas autore I. Strēle, kurai jau ir pieredze ar grāmatu rakstīšanu – iepriekšējā bija par Vaiņodes vēsturi. Viņa atgādina, ka Vaiņodē cilvēki nodarbojās ar dažādiem sporta veidiem, bet handbols bija tas, kurā varēja sasniegt visvairāk.
“Mēs grāmatā necentāmies likt iekšā faktus un statistiku, tos tāpat var atrast, bet cilvēku stāstus tā vienkārši nesameklēsi, tādēļ svarīgāki mums bija tieši tie,” viņa norāda.
I. Strēle pati spēlējusi rokasbumbu pirmajā Vaiņodes handbola skolas meiteņu komandā (no 2005. gada) no 7. līdz 11. klasei. “Arī mūsu skolotājai Zinaīdai Skopiņai tas bija kaut kas jauns. Līdz ar to ne viņai, ne mums negāja viegli.
Skolotāju apmācīja Arvīds Desmitnieks un Zigmunds Mickus. Viņi nekad neliedza padomu,” viņa uzsver. “Handbols tiešām notur kopā vaiņodniekus. Tā vienmēr bijusi iespēja sanākt dažādām paaudzēm – izsmieties, izspēlēties. Esam arī pasauli redzējuši, dodoties uz sacensībām gan Latvijā, gan ārzemēs,” viņa norāda.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
