Ne prognozētā vētra, ne agrā rīta sals svētdien nenobaidīja trīs medību kolektīva vīrus, kuri bija nolēmuši izķemmēt Vērgales apkārtnes mežus. Kaut arī dienas pirmajā pusē medības, kā ironizēja paši mednieki, bijusi vien tāda salutēšana, proti, šāvieni bez trāpījuma, uz vakarpusi vīru guvums tomēr bijis vairākas stirnas un paprāvs mežakuilis.

Izlūko situāciju

Pulksten 8 no rīta mednieki pulcējas Plocē. Tur tad pamazām sarodas mednieki no Grobiņas pagasta “Ālandes” un “Vītiņu” mednieku kolektīviem, kā arī Vērgales mednieku kluba “Priedoli”. Kad jāreģistrējas medību listē, izrādās, ka visi ar interesi gaida, kurš reģistrēsies trīspadsmitais. Iepriekšējo medību pieredze rādot, ka tam esot problēmas ar trāpījumu. Piemēram, iepriekšējo reizi trīspadsmitais briežu bullim, kas apmēru dēļ uzskatāms par labu mērķi, no muguras tik skalpu atšāvis, līdz citi mednieki šo zvēru dabūjušu rokās. Skan skarbi, bet tāda ir medību realitāte, tāpēc pacifistiem un veģetāriešiem tur nav ko darīt.

Kamēr lielākā daļa vīru strebj karstu tēju un dzen velnu ar dažādiem mednieku stāstiem, medību vadītājs Aigars Siņicins ar dažiem medniekiem apbraukā dažus medību nogabalus un izvēlas mastus, kur manītas zvēru pēdas. Un saņem labas ziņas – manītas gan mežacūku, gan briežu buļļu pēdas.

Paldies par salūtu!

Pirms pirmā masta visi nostājas ierindā. Arī te joki nerimst. Taču, kad visiem sadalīti pienākumi, sākas medību nopietnā fāze. Mednieki ieņem pozīcijas, dzinēji no otras puses sāk celt traci. Tikai nezinātājam varētu šķist, ka medības ir vienkāršs slaktiņš, kurā dzīvniekam nav iespēju aizbēgt. Jo kā tad var izsprukt no masta, ko aplenkuši vīri, bruņojušies ar ieročiem, kas turklāt vēl aprīkoti ar optiskajām ierīcēm! Taču patiesībā zvērus nomedīt nav nemaz tik vienkārši. Piemēram, stirnas pārvietojas tik klusi un nemanāmi, ka tās medniekam pāris sekundēs var pa vienu pusi paskriet garām, kamēr viņš lūkojas pretējā virzienā. Tāpat nekad nevar paredzēt, uz kuru pusi dzīvnieks dosies. Piemēram, brieži vispār mēdzot skriet dzinējiem virsū, tāpēc arī aiz dzinējiem dežurē mednieku brigāde. Vienīgā iespēja – pacietība. Un zvēri arī jūt, ka kaut kas nav labi. Vārnas koku galotnēs laidelējas un skaļi ķērc, kas ir droša zīme citiem meža iemītniekiem, ka ieradušies nelūgti ciemiņi.

Medībās labi noder arī dzinējsuns. Arī šoreiz vīriem līdzi ir suns Teirons, kas ir pieredzējis mednieks un vēl nesen licis trūkties Dubeņu bebriem. Arī šoreiz suņu rejas ir droša pazīme, ka dzīvnieks uziets. Nobūkšķ trīs šāvieni, kas piesnigušajā mežā skan dobji un apslāpēti. Mednieki gudro – ir trāpīts vai nav. Tomēr pirmā masta lenkšana izrādījusies bez rezultātiem. “Paldies tev!” vīri saka šāvējam, kurš nav trāpījis. “Par ko?” tas izbrīnīts vaicā. “Par salūtu!” vīri nosmej.

Tā kā ir labs laiks, mednieki nolemj brīdi veltīt pusdienām. Mednieku pusdienas arī ir īpašas. Tajās bauda iepriekšējo medību trofejas. Piemēram, Miķelis Vītols no somas velk ārā žāvētas desas luņķus, kas pagatavoti no stirnu buka gaļas, savukārt Harijs Poprockis griež vaļā īstus konservus ar brieža gaļu. Mednieki bieži vien, kad medījuma ir daudz un to ātri nevar izlietot, nodot to pārstrādei. Piemēram, šie briežu gaļas konservi tapuši Saldus rajona “Druvā”. Gaļa samalta, tā ar garšvielām un vēsā mežā gan smaržo, gan garšo labi.

Mežakuilim gals klāt

Veltīga izrādījās arī otrā masta lenkšana. Vēlāk vīri secināja, ka tur manītās mežacūkas izgājušas no masta vietā, no kurienes pirms brīža noņemts mednieks. Kādas septiņas cūkas – mamma ar prāviem sivēniem – izsprukušas. Taču zvēru mežā netrūkst. Ik pa laikam tālāk vai tuvāk parādās kāds buks. Tikai ne brīdī, kad var šaut, un ne vajadzīgajā attālumā. Piemēram, viens stirnu buks trešajā mastā izlēca uz ceļa starp diviem medniekiem. Viņi to pamanīja brīdī, kad mazais ragainis atradās tieši starp viņiem. Protams, ka mednieki viens otram virsū neblieza. Bet mežazvērs izglāba sev dzīvību.

Pēc trešā masta lenkšana vīri sazvanās, kaut ko satraukti runā. Kas tieši noticis, nevar saprast. Vienam teikts, ka briežu bullis nogāzts, otrs apgalvo, ka mežacūka. Pēc kāda laika noskaidro patiesību. Ir paveicies gados jaunam medniekam Kirilam Hancēvičam. Vispirms viņam pa šāvienam garām skrējis buks, un tas nav spējis aizbēgt no mednieka lodes. Tūlīt pat Kirils pamanījis, ka jož mežakuilis. To viņš pieveicis ar diviem šāvieniem. Kā vīri sprieda, esot divgadnieks, ap 80 kilogramu svarā. Nav pats labākais ķēriens, taču nav arī smādējams. Kirila seju rotā smaids par tādu guvumu, un, protams, viņš saņem arī apsveikumus no citiem.

Vairāki vīri dodas talkā medījumu no meža izvilkt. Ja zvērs liels, tad tā nemaz nav vienkārša procedūra. Medījumu piesien pie koka kārtim un vilkšus izvelk laukā. Ja gadās prāvāks briedis, kas galu ņēmis patālāk no ceļa, šis darbiņš liek pamatīgi svīst. 

Jau tuvu pēcpusdienai vīri ielenc beidzamo mastu. Tur redzēti brieži un alņi. Alni gan mednieki aiztikt nedrīkst, jo šiem kolektīviem izniegtajās licencēs šis zvērs jau nomedīts. Bet briedi pievārēt alkst katrs. Diemžēl arī šoreiz mežazvēri izrādījās manīgāki. Suns izcēla no krūmājiem divus briežus, taču tie paguva izsprukt. Otrā masta galā gan trāpījušies divi buki. Tā kā pa tukšo medības nav bijušas, un vīri varēja ar mierīgu sirdi medībām mest mieru, lai neformālā gaisotnē risinātu mūžseno jautājumu: kas ir gudrāks – zvērs vai mednieks?

Viktors Ulberts,
“Kurzemes Vārds”

Sniegam putinot, zvēru tvarstīšanai nobriedušie vīri nostājušies ierindā un saņem instrukcijas no medību vadītāja Aigara Siņicina (no labās).

Grobiņas Pilsētas domes izpilddirektors Harijs Poprockis ar pieredzējuša mednieka veiklību pielādē savu karabīni.

Labākais ķēriens gadījās Kirilam Hancēvičam (no labās). Viņam vienā mastā trāpījās gan buks, gan mežakuilis.

Miķelis Vītols pārliecinās, cik patronu vēl palicis.