Lai topošos pedagogus mācītu pazīt Lejaskurzemes tradicionālo kultūru un atšķirt tik dažādos šejienes novadus, tradicionālās kultūras centrā “Namīns” Liepājā notiek Lejaskurzemes etnogrāfisko kolektīvu priekšnesumi un izrādīšanās. Liepājas aktrišu folkloras kopa “Atštaukas” saņēmusi Valsts kultūrkapitāla atbalstu Lejaskurzemes tradicionālās kultūras lekciju cikla izstrādei Liepājas Pedagoģijas akadēmijas studentiem, stāsta “Atštauku” vadītāja Ināra Kalnarāja.

“Kad kaut kur uzstājamies, mūs nereti nodēvē par suitu sievām un jau pa gabalu sauc: “Ē-ē-ē!”. Tas, protams, ir labi, ka Kurzemes kultūru pazīst, bet tomēr žēl, ka latvieši paši neprot atšķirt novadus,” I.Kalnarāja skaidro, kā radusies doma par šāda cikla nepieciešamību. Folkloras un etnogrāfijas zinātāji nolēmuši, ka ļoti svarīgi ir izglītot tieši jaunos skolotājus, jo, kaut arī folklora mācību programmās it kā pārstāvēta plaši, tā tomēr kaut kādu iemeslu dēļ īsti skolēnus nesasniedz.

Tādēļ “Namīnā” šopavasar jau uzstājies Otaņķu etnogrāfiskais ansamblis Zentas Bērtiņas vadībā, Bārtas etnogrāfiskais ansamblis Guntas Klievēnas vadībā un Rucavas etnogrāfiskais ansamblis Staņislavas Skudiķes vadībā. Domāts, ka 21.jūnijā uz saulgriežiem šurp atbrauks suitu sievas, bet septembrī – Talsu etnogrāfiskais ansamblis. Studentiem ir iespēja gan dzirdēt dziesmas, gan baudīt tradicionālos ēdienus, gan izčamdīt tautastērpus no visām pusēm, stāsta I.Kalnarāja.

“Kaut varētu domāt – rajons ir maziņš, viņi visi ir tik atšķirīgi! Tā Otaņķi bija sirsnīgi un omulīgi, un ļoti pacentušies ar dažādiem ēdieniem. Arī es pati pie viņiem beidzot nogaršoju žūri,” priecājas “Atštauku” vadītāja. Bārtenieki bijuši drastiskāki, naski uz apdziedāšanos, bet rucavnieki vieglu soli metušies dančos un rotaļās.

I.Kalnarāja visiem kolektīvu dalībniekiem saka lielu paldies par atsaukšanos viņas aicinājumam, jo labi apzinās, ka mūsdienās tas viss nenāk ne tik viegli, ne dabiski kā tajos laikos, kurus sargā etnogrāfisko kolektīvu dalībnieki, – ne rupjmaizes cepšana un baltā sviesta darināšana, ne ņiebura un brunču stalta nešana.

Taču I.Kalnarāja neslēpj sarūgtinājumu, ka tieši tradicionālās kultūras nozare ir tā, kurai valsts ar Kultūrkapitāla fonda starpniecību sniedz vismazāko finansiālo atbalstu. “Mēdz sacīt, ka tas ir tādēļ, ka ir maz projektu pieteikumu. Bet, tā kā pati divus gadus esmu bijusi fonda eksperte, tad zinu – pieteikumu pietiek, tikai tiek norādīts, ka tie neaptver plašu sabiedrību, tādēļ nav atbalstāmi, naudu dod valsts mēroga pasākumiem.” Taču, uzsver izglītojošā cikla autore, tradicionālās kultūras īpatnība ir tieši tā, ka liela mēroga sarīkojumus nemaz tā nevar noorganizēt, šī kultūra dzīvo mazos novados, mazos pagastos. “Un tā mēs to mazo pagastu atstumjam vienu, otru reizi, līdz tam aptekas dūša, un tas vairs nevienu projektu neiesniedz,” nopūšas I.Kalnarāja.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds”