Kopš 1995.gada savu zemnieku saimniecību neatlaidīgi un solīti pa solītim, nopelnītos latus ieguldot piena ražošanas attīstībā, Nīcas pagasta zemnieku saimniecībā “Vaivari” pilnveido mūsdienām neparasti kuplā Katlapu ģimene. Roku rokā ar Mārīti un viņas vīru Jāni strādā septiņi bērni un arī saimnieces sirmā māmuļa Vilma Bauļkalna. Viņa 1949.gadā pieredzējusi Sibīrijas izsūtījuma likstas, astoņus gadus aizvadījusi Omskas apgabalā, bet tagad ar savu represētās personas pensiju nesavtīgi atbalsta meitas un viņas piederīgo pašaizliedzīgo cīniņu par saimniecības pastāvēšanu.

Bija mērķis, un netrūka neatlaidības

“Līdz šim mēs nevienam nebijām sūdzējušies, tikai strādājām,” iesāka Mārīte. “Visus šos gadus kopš paju sabiedrības likvidācijas, kas Nīcas pagastā notika vēlāk nekā dažviet citur. Ko tikai neesam darījuši? Ar kaplīšiem vien, iztiekot bez vajadzīgās tehnikas, audzējām cukurbietes, lai attīstītu piena ražošanu, trīsdesmit cūkas turējām, slaucām govis un izkopām ganāmpulku, būvējām un labiekārtojām novietni.” Visos iespējamajos projektos iesaistījušies, bet pa ziemu mācījušies Liepājas Lauku konsultāciju biroja rīkotajos kursos. “Uzskatīju, ka, jo mazāk paši savām vajadzībām iztērēsim, jo vairāk varēsim ieguldīt ražošanas pilnīgošanā. Bet tagad redzam, ka visi šie pūliņi, viss ieguldītais darbs var izrādīties gluži veltīgs un lieks,” runājot par piena iepirkuma cenu straujo pazemināšanos un iznīcinošajiem zaudējumiem, kas lauku ļaudīm jācieš šajā sakarībā, sacīja Mārīte.

Viņa ir tas cilvēks kuplajā Katlapu ģimenē, kas visvairāk jūtoties morāli atbildīga par “Vaivaros” notiekošo. Tāpēc, ka šajos aizvadītajos gados uzņēmusies pamudinātājas un tādu kā priekšgājējas lomu, lai pulcētu un uzmundrinātu pārējos. Skaidrs, ka arī tagad visi gaida un paļaujas, ka viņa būs tā, kas zinās, kā samilzušajos apstākļos jārīkojas un pratīs saglābt iestrādes. Un Mārīte to arī labprāt darītu, ja vien pati zinātu – kā.

Zaudējumi liek sevi manīt

Izmisuma brīdī viņa piezvanīja redakcijai. Izstāstīja savas bēdas. Pastāstīja, ka no kooperatīvās sabiedrības “Laura”, kas savāc slaukumu, lai nogādātu to pārstrādātājiem, pirms nedēļas saņēmusi paziņojumu, kurā teikts, ka par piena litru turpmāk “Vaivariem” maksās 19 santīmu bāzes cenu. Faktiski šo naudu saimniecība jau saņemot kopš marta sākuma. Mārīte ieradusi pierakstīt katru atdoto un ienākušo santīmu. Grāmatvedība liecina, ka zaudējumi ir lieli. Pēdējās divās nedēļās vien tās izdevumi sasnieguši 420 latu, bet ienākumi bijuši tikai 320 latu.

 “Par elektroenerģiju samaksāju 169 latus, enerģijas patēriņš ir liels, jo slaukšana notiek piena vadā. Kūtī stāv 19 slaucamas govis un piecas grūsnas teles, arī mazie teliņi, kas atskrējuši šoziem, tiem obligāta ir nepiesietā turēšana, tāpēc bijām iecerējuši atjaunot vēl vienu kūtiņu. Tāpat ceļš uz novietni ir jālabo, piena vedēja šoferis par to jau vairākkārt ir aizrādījis, pagalms arī jāsakārto, lai nav kā dubļu jūra. Bet visam ir vajadzīga nauda,” saimniece aizgūtnēm skaidroja. Tuvākajā laikā par projekta rakstīšanu esot jāatdod 600 latu, bet nezinot, kur tos ņemt. Tāpat par tehnikas remontu nākšoties tūlīt norēķināties.

“Vasarā, kad ir ganību periods, mēs, iespējams, vēl varētu ganāmpulku kaut kā uzturēt, taču šobrīd esam spiesti strādāt ar redzamiem zaudējumiem. Vai tiešām valdība pieļaus, ka piena ražošana Latvijā tiek likvidēta, tāpat kā tas jau ir noticis ar cukura ražošanu? Mēs šajā jomā strādājām, lai ģimenei būtu savs kvalitatīvs cukurs. Tāpēc zinu sacīt, ka cukurbiešu audzēšana lauksaimniecībā bija ļoti labi nostādīta un ienesīga nozare. Droši vien, ka tieši tāpēc to aizklapēja ciet. Un tagad vēl jau nav zināms, ka zemniekiem izdosies ievākt lopbarību nākamajai ziemai. Mums to līdz šim sagatavot palīdzēja dižsaimnieks Dainis Skrodis, taču pakalpojumi kļuvuši dārgāki. Vai spēsim viņam samaksāt? ” sacīja piena lopkopēja.

Vajadzību ir tik daudz

Lai pārbūvētu veco kūti un ierīkotu tur normālus darba apstākļus, Katlapi iesaistījušies Eiropas Savienības projektā, kas paredz naturālo saimniecību pārstrukturizēšanos. Kad šī iespēja bijusi izsmelta, pievērsušies Eiropas Savienības standartu sasniegšanai. Rezultāti devuši gandarījumu, vēl pērnā gada beigās Katlapiem licies, ka viņi atrodas uz pareizā ceļa.

Vajadzību esot tik daudz. Plānojuši iekrāt naudiņu, lai pārbūvētu dzīvojamo māju. Tāpat kaldinājuši plānus par mazo teliņu mītnes būvi. Tagad tie stāv piesieti šaurajā ejā starp govīm. Tāds turēšanas veids neatbilst prasībām, un Mārīte to lieliski saprotot, bet kur ņemt līdzekļus, lai nepilnību novērstu? Kā zibens no skaidrām debesīm “Vaivaru” saimniekiem nākusi ziņa par produkcijas iepirkuma cenu straujo un smago kritumu no 26 santīmiem par litru uz 19 santīmiem. Bet solīts ticis, ka maksās pat 27 santīmus.

“Kas pateiks, kur paliek tā nauda, ko mums vairs nemaksā? Vēl vakar Liepājā apstaigāju visus lielveikalus, tur pieniņš nav kļuvis lētāks,” vaicāja sparīgā nīciniece, atzīstoties, ka pacietības limits teju esot izsmelts. “Nemaz vairs negribas strādāt, kad redzu, ka par to vēl nākas piemaksāt. Man neērti par to runāt, bet patiesība ir tāda, ka mana mamma ar savu represētās pensiju saimniecību subsidē. Vai tad tas ir normāli?” Viņa bezpalīdzīgi teica, ka bankrots faktiski saimniecībā esot jau iestājies, bet tad tomēr atkal saņēma sevi rokās, sasparojās un apņēmās vēl nepadoties.

Mārīte domā, ka tagad kopā vajadzētu aicināt kooperatīvu biedrus, ka vajadzētu visiem zemniekiem norunāt par vienotu nostāju. Bet nekas tāds nav manāms. Nav tās vienprātības, kas bija senāk. Pārāk jau klusu viss risinās.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Mārītes māmuļa Vilma Bauļkalna, kuru sastapām pie akas, tagad ar savu represētās personas pensiju cenšas atbalstīt grimstošo lauku saimniecību. Viņa ir stiprs un daudz pieredzējis cilvēks, tādēļ šādos apstākļos spēj vēl arī pasmaidīt.

Mārīte Katlapa steidz pabeigt rīta slaukšanas darbus piena govju novietnē, lai tūlīt pēc tam ķertos pie aprēķiniem un lauzītu galvu, kā nokārtot kārtējos maksājumus.