Augusta nogalē, apmeklējot aitkopības saimniecību SIA “Mikaitas” Limbažu pusē, Liepājas rajona zemnieki pa ceļam iegriezās arī pēc 2005.gada postošā ugunsgrēka atkal atjaunotajā un pašlaik perfekti sakārtotajā Minhauzena muzejā Duntē, “Via Baltica” šosejas malā. Jāteic, ka tur gan bija vērts nonākt! Tāpēc, ka muzejā lauksaimnieki dzirdēja neparastus un attapību veicinošus nostāstus par daudzinātā barona raibajiem piedzīvojumiem, kā arī redzēja daudz brīnumainu lietu, par ko ne tikai no sirds izsmējās, bet arī smēlās spēkus savai dzīvei un darbam.

Minhauzens nav melis

Visvairāk pārsteidzis gides apgalvojums, ka gluži pretēji valdošajam uzskatam leģendārais barons Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens pilnīgi neko savā mūžā neesot samelojis. “Viss, ko viņš stāsta, ir saistīts tikai un vienīgi ar patiesiem atgadījumiem, lai cik arī neticami tie vienam vai otram liktos. Turklāt tādi raibi piedzīvojumi, ko pēc tam grāmatās aprakstījis barons, var pilnībā atgadīties ar ikvienu no mums. Tāpēc, ka bieži vien būtiskākais nav pats notikums, bet gan veids, kā cilvēks to uzņem, kā izskaidro un sev par labu iztulko,” domā Durbes novada lauku attīstības speciāliste Maija Lankupa.

Viņu un tāpat kolēģus ļoti uzjautrinājuši ne tikai sagrozītie īstenības attēli, ko muzeja apmeklētājiem vestibilā rāda greizie spoguļi, bet arī daudzi muzeja eksponāti, kas liecinājuši, uz kādiem negaidītiem un jautriem kūleņiem, pagriezieniem un divdomībām ir spējīga cilvēku fantāzija. Te rudens lietavu sagādāto raižu nomāktie zemnieki dabūjuši kārtīgi izsmieties.

Un Minhauzens nav nekāds pasaku tēls, kā daudzi joprojām domā, bet gan reāls cilvēks, kurš dzīvojis 18.gadsimtā. Kā stalts un jauns puisis leitnanta pakāpē viņš no Vācijas ieradies Rīgā, bet tur saticies un sadraudzējies ar Duntes muižas īpašnieku, kurš uzaicinājis baronu atbraukt un pamedīt tuvākās apkārtnes mežos. Ciemošanās sākusies ar to, ka jau muižas durvīs Minhauzens necerēti saskrējies ar muižnieka meitu – skaisto Jakobīni, kas drīz vien kļuvusi par viņa sievu. Tieši pateicoties šim notikumam, asprātīgais barons Duntē kļuvis par savējo, šeit aizvadījis daudzus gadus un pieredzējis brīnumainās lietas, par kurām šodien liek jūsmot ikvienam muzeja apmeklētājam.

Vaigu vaigā ar Krišjāni Baronu

Un bijis jau par ko. Staltradzis briedis, kura galvu rotā sarkaniem augļiem pilns ķiršu koks. Tas tur esot izaudzis pēc tam, kad Minhauzens raidījis dzīvnieka virzienā šāvienu ar kabatā sameklētu ķirša kauliņu. Staigājot pa mežu biezokņiem, barons sastapis arī mežapīles tēviņu, kurš uzklupis vanagam un nežēlīgi plosījis to, ka spalvas putējušas vien. Muzeju rotā arī citas dīvainas medību trofejas, taču pēc izbāzeņa nav iespējams nosacīt, pie kādas dzīvnieku sugas piederējis to īpašnieks, jo āzim galvu rotājuši brieža, bet briedim – veca āža ragi. Gide stāstīja, ka arī meža putni viņiem Duntē dējot atšķirīgu krāsu olas un vienā dienā tās mēdzot būt zaļas, jau nākamajā sarkanas, rītdienai iespējams vēl pasūtīt, kādu krāsu cilvēks pats vēlas.

Turpat pie griestiem vērojama vesela mežapīļu virtene, kas, aukliņā saistīta, lido pa gaisu, bet blakus telpu aizņēmis īstens 18.gadsimta dāmu paradīzes stūrītis ar visiem tam piederošajiem noslēpumainajiem atribūtiem un senlaiku mēbelēm. Bet muzeja otrajā stāvā tagad iekārtota Latvijā vienīgā vaska figūru izstāde, kur vaigu vaigā iespējams satikties ne tikai ar Valsts prezidentu Kārli Ulmani, bet arī ar Dainu tēvu Krišjāni Baronu, Aspaziju un Raini, Rūdolfu Blaumani, Uljanu Semjonovu, Ēvaldu Valteri un citiem.

Vēlāk brīvprātīgajiem bija iespējams izstaigāt arī muzeja Meža taku, kuras garais loks stiepjas 5,3 kilometru garumā līdz pat Vidzemes jūrmalai. Tā ir pati garākā apses koka laipu taka Eiropā, pieejama ne tikai vasarā, bet pat ziemā, kad zemi klāj kupenas, un arī šajā gadījumā neviens vārds šeit nav samelots.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Meža pīles tēviņš plosa vanagu, ka spalvas vien put.

Gide apgalvo, ka Minhauzens nav melis, bet reāls cilvēks, kurš daudzus gadus aizvadījis Duntē pie Saulkrastiem.