Pandēmijas ierobežojumiem mazliet atslābstot, sestdien, 30. maijā, Rucavas kultūras namā projekta “Rucavas cimdu adīšanas skola” noslēgumā satikās čaklās vietējās rokdarbnieces un viešņas no Liepājas. Lielos ķočos goda vietā greznojās raibo cimdu pūrs no tradīciju nama “Zvanītāji” un Guntas Timbras kolekcijas. Piedevām bija vajadzīgi daudzi gari galdi, lai izliktu adītāju jaunāko devumu – rakstainus dūraiņus un pirkstaiņus.

Rindā pēc cimdiem

Projektu pagājušajā gadā uzsāka Rucavas Tradicionālās kultūras centra vadītāja Sandra Aigare, kopā ar Rucavas cimdu adītāju kopas vadītāju Aleksandru Maksakovu apzinot novada bagāto mantojumu un mudinot adītājas pievienoties. “Šis bija labs projekts no Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) par 3000 eiro, par kuriem varēja sapirkt materiālus un samaksāt skolotājām, rakstu zīmētājiem un fotogrāfiem,” teica S. Aigare.

Aijas Jansones grāmata “Rucavas rakstaino adījumu mantojums” ar 200 cimdiem un zeķēm jau ir retums. Uz “Zvanītājiem” tā sauktajā adīšanas tūrē vairākus gadus brauc adītājas no visas pasaules apgūt Rucavas robiņu un daudzkrāsaino cimdu darināšanu. “Viņas stāv rindā pēc Rucavas cimdiem, kuru visām nepietiek, labprāt nopirktu arī grāmatu. Tāpēc dzima doma izdot to atkārtoti latviešu un angļu valodā, papildinot ar rakstu zīmējumiem. Projekta ideja bija iemācīties adīt tos cimdus, kas jau ir grāmatā, piepulcēt arī jaunas adītājas,” atklāja S. Aigare.

Tā kā rucavnieku mājās vēl ir daudz cimdu, kuru nav A. Jansones grāmatā, izstādīti bija arī jaunieguvumi. “Tagad ar Aiju domājam, ka tik nav jātaisa divas grāmatas, otra tikai adītājām, kur nebūtu vienkāršākie, darbam domātie, bet tikai šmukie cimdi, kā saka Rucavā,” atzīmēja S. Aigare. “Arnolds Aigars safotografēja visus cimdus. Vieglāk, ja pašam nav jāzīmē cimdu raksti, to izdarīja Inga Tapiņa. Es sakārtoju mapes ar lapām, kurās ir grāmatā esošais cimdiņš, fotogrāfija, lai adītāja redzētu, kāds tas izskatās palielināts, un vēl rakstu zīmējums. Tās noderēs gan mūsu, gan ārzemju adītājām.”

Rokdarbniecēm materiālu un gatavo lietu glabāšanai noderēs arī jaunie pītie ķoči, kas iegādāti par Rucavas novada domes finansējumu vietējo projektu konkursā.

Augstākā pilotāža

Varena cimdu adītāja ir Aina Antonija no Grobiņas. Dzimusi Kuldīgā, bet Rucavā pavadījusi visu savu jaunību, strādājusi par mežzini, tāpēc te viņu visi sauc par savējo. “Atnācu uz Rucavu 19 gadu vecumā, man likās, ka esmu atbraukusi uz brīvdabas muzeju. Atmiņā palikuši tie riktīgi rozā un lillā cimdi. Nāca uz mežniecību vecie vīri malciņu pirkt, visi ar skaistiem rakstainiem vilnas cimdiem. Darbojos deju kolektīvā, bija deja “Raibie cimdi”. Visiem ir mammas un omes, tāpēc cimdi ir, bet man nav. Adīt pratu, noadīju melnus ar zaļu. Tagad cilvēks jau ir zināmos gados,” par sevi pasmējās A. Antonija. Ko gan citu pensijā darīt, kā adīt. Viņa arī auž Bārtas “Kamolītī” pie Indras Bunkas.

Liepājas Tautas mākslas studija “Kursa” projektā rīkojusi meistarklases, pēc tam arī meistares noadījušas pat vissarežģītākos no Rucavas rakstainajiem cimdiem – pirkstainīšus. “Uzskatu, ka cimdu adīšanā tā ir augstākā pilotāža,” teica studijas vadītāja Ilma Rubene. “Izkustam no Liepājas, rucavnieces pamācās no mums un mēs no viņām. Kopā darbojoties, arī idejas rodas vairāk.” I. Rubene novērojusi, ka jaunie adītāji gribot radīt arī kaut ko modernāku, tomēr šajos laikos ziemā varot redzēt, ka ļoti daudzi jaunieši valkā etnogrāfiskos dūraiņus. Vēl pirms gadiem desmit tā nebijis.

Vai jaunie pie cimdu adīšanas dara ko citādi nekā vecie? “Mantotā tradīcija ir tā reāli labā lieta, ka cilvēks dara uz jušanu,” skaidroja Inga Tapiņa. “Pa īstam var darīt tad, kad viņš ir apguvis un sapratis, kā tas notiek. Cimds nekad nebūs pilnīgi īsts, ja būs tikai pēc skaita un krāsas nosaukuma atadīts. Tā ir arī krāsu, materiāla un formas jušana. Tur klāt vēl jābūt patikšanai, jo bez tā nesanāk.” I. Tapiņa sākusi ar “riska faktora” veco cimdu, kas kožu vai peļu saēsti, adīšanu no jauna. Tā tapuši Ziedoņa meža cimdi, ar kuriem adītājas krusttēvs bija ilgi mežā gājis. “Taču, ja cimdi vēl gana jauni un labi, neredzu nekādas vajadzības tos atdarināt. Īstās krāsas nāk no tiem materiāliem, kādi ir un ar kādiem strādājam. Lielā prasme ir nevis piedzīt to pareizo toni pēc numura vai koda, bet no materiāliem, kas tobrīd ir pieejami, salikt to pareizo jušanu. Tagad es daru tāpat, izvēlos, kādu rakstu adīšu, un tad liekos iekšā kamoļu ķocī,” atklāja Inga.

Katram ķieģelītim spēks

Adīšanas rekordiste projektā ir jauna adītāju kopas dalībniece Irina Riežniece – ar viņas 39 dūraiņu pāriem viss galda gals noklāts. Četrdesmitais pāris mājās iesākts. Pēc 40 pāriešot uz pirkstainajiem. “Sāku novembrī, kad Sandra vaicāja, kas ir gatavs adīt projektam,” viņa pastāstīja. Iepriekš cimdus adījusi 3×3 nometnē, tapuši 20 pāri. “Man tas ir hobijs,” tādu tempu izskaidroja rokdarbniece, kura māk arī šūt un tamborēt. “Turklāt man raksts uzreiz ir galvā, nevajag nekādu palīglīdzekli. Jo sarežģītāks raksts, jo man labāk patīk.”

Amatnieku tikšanās reizē ar goda mielastu un pateicībām čaklajiem meistariem atzīmēta Rucavas amatniecības kopas 15. gadskārta. S. Aigare atgādināja, ka 2004. gadā arī bija VKKF atbalstīts projekts tās izveidei. Viss sācies ar pāris sievām, kas adīja, izšuva un gatavoja keramikas traukus. Sekoja tradicionālās kultūras skoliņas pašu sakārtotajos “Zvanītājos”, amatu nedēļas un Rucavas tradīciju klubs, kas apvieno arī muzikantus un ēdiena gatavotājus, jo svarīgs arī kulinārais mantojums.

“Mēs esam kā mazi ķieģelīši Rucavas amatniecības kopas mājā, mūsu spēks ir liels,” par katru amatnieku priecājās S. Aigare. Viņa aicināja tos cilvēkus, kuri vēlas Rucavā attīstīt amatniecību, dibināt biedrību.