Rucavā 22. augusts bija ievērojama diena. Ģedimina Salmiņa un Guntas Timbras grāmatu “Ar Rucavas vārdu – lapu pa lapai. Ieskats Rucavas vēsturē” atvēra nesen atjaunotajās “Centra dzirnavās”. Vienlaikus tie bija arī jaunā Tūrisma informācijas un sabiedriskā centra atklāšanas svētki.

Apsteiguši kaimiņus

Ilggadējais skolotājs, direktors, šaha meistars un novadpētnieks iesāka rakstīt Rucavas vēstures grāmatu. Viņa darbu pabeidza Rucavas pagasta bibliotekāre Gunta Timbra, kuru Ģ. Salmiņš uzaicināja par līdzautori.

Rucavas pamatskolas direktore Liena Trumpika, kas vadīja pasākumu, svētku rītā saņēmusi vēstuli no Liepājas Universitātes docentes, vēstures doktores Ārijas Kolosovas, kuras senčiem bijusi vēsturiska saistība ar Rucavu. “Vēstulē ir pateikts viss tas, ko es gribēju teikt ievadā,” viņa teica. Ā. Kolosova norāda, ka ar iespaidīgo apjomu – 639 lappusēm – rucavnieki esot apsteiguši kaimiņus, jo Pētera Sprinča grāmatai “Nīca laikmetu griežos” esot 497, bet Egila Juceviča grāmatai “Laiks. Cilvēki. Grobiņa” 403 lappuses.

“Mūsu tautai aizejot pasaulē, atliek apzināties arī Latvijas, tās novadu, tur dzīvojošo cilvēku vēsturisko vērtību, tradīciju daudzveidību, mūsu vēsturiskās saknes,” raksta Ā. Kolosova. Tomēr grāmata esot vērtīga ne tikai jaunās paaudzes izglītošanai par sava novada vērtībām, bet arī sabiedrībā arvien pieaugot cilvēku interese par savas dzimtas saknēm. Pašlaik reti apdzīvotais Rucavas novads senāk bijis viens no lielākajiem Kurzemes guberņas pagastiem un saimniecisks, izglītības un kultūras centrs. Gan grāmatā, gan tajā minētajos vēstures avotos nosaukti daudzu cilvēku vārdi, kuri šeit dzīvojuši un strādājuši.

Rucavas vēstures grāmata aptver periodu no vissenākajiem laikiem līdz 20. gadsimta beigām. Tās tapšanā izmantoti gan vēstures avoti, gan pierakstītas laikabiedru atmiņas. Grāmata nākusi klajā ar Rucavas novada domes atbalstu. “Šī ir vēsturiska ēka, un šī diena arī drīz jau būs saistīta ar vēsturi,” svētku dalībniekus uzrunāja Rucavas novada domes priekšsēdētājs Jānis Veits. “Man ir patiess prieks, ka mums ir tādi vēstures pētnieki, kas šo grāmatu sarakstīja.

Cimdas iekš bikšu

L. Trumpika zināja stāstīt, ka Rucavas skolotāji atceroties Ģ. Salmiņu vienmēr skolotāju istabā stāstām, ko jaunu viņš uzzinājis arhīvos, un visiem bijis interesanti. Nu grāmata ir tapusi, skolotāja ideja ir piepildīta. Katram no 500 eksemplāriem ir savs numurs, un pašu pirmo grāmatu J. Veits pasniedza Ģ. Salmiņa atraitnei, vēstures skolotājai Leldei Salmiņai. Sava grāmata un vāze, kur sveicējiem ielikt otrai autorei atnestos ziedus, bija klātneesošajai G. Timbrai.

“Ģedimins ir no Ainažiem, viņa tēvs bija striķu pinējs ar četru klašu izglītību, taču runāja vāciski un krieviski. Brīnos, kā tas varēja būt,” par savu dzīvesbiedru teica Salmiņa kundze. Tomēr jauneklis no nebūt ne turīgās ģimenes saviem spēkiem Rīgā pabeidzis Latvijas Valsts pedagoģisko institūtu. Tolaik notika absolventu sadale pa darbavietām visā Latvijā. “Atceros, avīzē “Padomju Jaunatne” bija rakstīts – vai Ģedimins Salmiņš spēs nomazgāt to kauna traipu, ka viņš atteicās iet uz Latgali? Tā bija pirmā reize, kad redzēju šo uzvārdu,” atminas L. Salmiņa. Tad nu viņš atnācis strādāt uz Rucavu.

Skolotājs bija aizrautīgs šahists, ICCF starptautiskais meistars un sarakstījis astoņas grāmatas par korespondencšahu. Pirmsinterneta laikmetā cilvēki visā pasaulē spēlēja šahu, sarakstoties ar vēstulēm. “Spēlēja šahu, viņam bija vācu draugi, un aizbraucēji, diaspora, bija mums labi draugi. Arhīvā sēdēdams un tās savas šaha grāmatas rakstīdams, viņš sāka,” teica Salmiņa kundze. Ziemeļvidzemē dzimušajam Ģ. Salmiņam šeit nācies sastapties ar to, ka Rucavā runā citādi nekā Ainažos. L. Salmiņa atminas, kā vīrs prasījis bērnam, kur viņa cimdi. “Bērns atbild – tās cimdas iraid iekš to bikšu.”

Meklējiet uzvārdus!

Satura redaktore un korektore ir Liepājas Universitātes docente, filoloģijas doktore Anita Helviga. Ar šo grāmatu esot saistīti viņas dzīves pieci gadi. “Kad savāktais materiāls jau ir rokās, priekšā vēl ir daudz grūtību, šķēršļu un mazu krikumiņu, kas jāpārvar, jāprecizē un jākoriģē, lai izdevums iegultu vāciņos,” viņa atzīmēja. Vai viss avotos atrodamais ir patiesība, nevar zināt, tāpēc šī grāmata esot gudram lasītājam, kurš spēj spriest līdzi un analizēt avota uzticamību. Atturēšanās no vērtēšanas bija apzināta pieeja. Arī par to, kas šodien šķiet slavējams, nākamajām paaudzēm varētu būt savs skatījums. Laikmeta elpu grāmatā saglabājot valoda, tai pievienota skaidrojošā vārdnīca. Vairāki desmiti cilvēku uzticējuši savus dzīvesstāstus, kuri bija pieejami Rucavas bibliotēkā. “Ļaužu atmiņām ir vislielākā vērtība,” uzsvēra A. Helviga. Grāmatā daudz lappušu veltīts Ječu stacijai un Ječu krogam, kas ir viņas tēva mājas, tāpat uzgājusi grāmatā sava krusttēva Jāņa Rogas vārdu, opapa brāli Klāvu Pelīti. “Sirsnīgi novēlu ikvienam – grāmatu šķirstot, meklējiet pazīstamos uzvārdus!” viņa teica.

Svētkus kuplināja Liepājas flautu kvartets Reiņa Lapas vadībā. Rucavnieki un viesi dalījās atmiņās par pagājušiem laikiem, apsveica jaunā centra saimnieci, tūrisma speciālisti Natāliju Grauduži. Paurupes dzirnavas, kurp veda malt graudus, vēlākā mehānisko darbnīcu noliktava tagad gaida tūristus un kultūras mantojuma interesentus. Nama 3. stāvā mājvietu radusi Pūķu Jāņa mūzikas instrumentu kolekcija.