”Zvanītājos” kā ik vasaru jūtama rosība – sievas šuj, bērni rosās pa sētu, cītīgākie auž, šuj un trinšķina kokles. ”Zvanītāju” vasaras skoliņas notiek jau ilgus gadus. Agrāk sievas te rosījušās pat astoņas nedēļas no vietas, bijuši laiki, kad pagalms bijis pilns Austras bērniem un visa istaba stāvgrūdām pilna ģitārām. Šogad skoliņas ikdiena rit daudz klusāk, tomēr vadītāja Sandra Aigare sev tik ierasti enerģiski rosās un stāsta, ka nākamgad skoliņai liela jubileja – 20 gadi paliekot.

Vadītāja ir pārliecināta, ka šādas vasaras skoliņas rucavniekiem ir ļoti svarīgas, pirmkārt tā ir iespēja darboties radoši un iemācīties jaunas prasmes, otrkārt – tas palīdz uzturēt ”Zvanītājus” dzīvus. Uzlabot to stāvokli, piekopt, izveidot jaunas mēbeles, žogus puķu dobes un daudz ko citu. Ēka celta 19.gadsimta beigās, ārēji uzlabota, bet saimes istaba saglabāta senajā izskatā ar tam laikam raksturīgo iedzīvi, etnogrāfiskiem priekšmetiem, un no tās dveš senatnes elpa.

”Vēsture ir ārkārtīgi svarīga,” savu nostāju pauž S.Aigare. Viņu ļoti skumdina, ka bērni nepārzina savas saknes, nezina izcelšanos un novadu vēsturi. ”Pati esmu septītajā paaudzē trikātiete, kas nāk no Vanagu dzimtas. Ar to ļoti lepojos, bet ziniet, kas ir mana sāpe? Ka šeit īsti nezina, kas ir Tālavas valsts, kurai bija 800 gadu, bet tajā galā nezina, kas Rucavā notiek,” stāsta S.Aigare. Savā ziņā te varot akmeni mest izglītības lauciņā, ka ar bērniem par to netiek runāts.

”1.septembris, Zinātnes diena tiek atklāta baznīcā. Ne Rucavā, ne Trikātā skolās nav novadu mācības, senās Latvijas vēsturi nemāca. Šogad šie priekšmeti parādīties mācību saturā pirmo reiz, sākot no 6.klases, lai gan tas būtu jādara jau bērnu dārzā. Tas, ko es varu šeit darīt – ir pilināt bērnos vēsturi pilienu pēc piliena. Un uz nākamajiem gadiem ir tikai viens mērķis – iet dziļumā!” piebilst vadītāja.

Bērni esot ļoti aktīvi audēji, stellītes nekad nestāvot tukšas, stāsta aušanas, celošanas un tapošanas meistarklases vadītāja Ilma Rubene. ”Aužam jostas, aproces, lupatu celiņus, prievītes, celojam jostas, tapojam šalles,” viņa uzskaita. Lielākoties šogad atnākuši tie paši dalībnieki, kas citus gadus, tāpēc prasme jau iepriekš apgūta, daži gan esot pirmo reizi pie stellēm, vadītāja norāda uz meiteni, kas auž jostiņu. ”Nav tik sarežģīti kā izskatās,” smaidot stāsta jaunā Rucavas audēja Katrīna Ate (attēla). Vissvarīgākais gan procesā esot laicīgi pamanīt kļūdas, lai darbiņš būtu akurāts, meitene piebilst.

Pie šķūnīša pamanām bariņu jauniešu, kuri jokojas, smejas un ik pa laikam vienojas kādā meldiņā. Lielākā daļa no viņiem mācās arī Rucavas mūzikas skolā, citi vienkārši iepazīst stabules muzikālās iespējas pašdarbībā. Stabulēšanas pamatus jauniešiem ielikusi Liena Trumpika. Bērni atzīst, ka pērn izbaudījuši to, cik skoliņā ir jautri un šogad izlēmuši nākt atkal, turklāt gads sācies tik klusi, ka nu esot noilgojušies pēc kompānijas un draugiem. Attēlā no kreisās: Kristaps Miemis, Anna Mieme, Ritvars Ozols, Emīls Mucenieks un Megija Zane Zeme.

Kokles meistarklases vadītāja, skolotāja Dina Liepa uz skoliņu Rucavā braukā no Rīgas. Sācies tas viss gan sen atpakaļ, kad pirms desmit gadiem kopā ar Dzintaru Vītolu sākuši prātot, ka kurzemniekiem jau nu gan kokle būtu jāprot spēlēt. Daļa no šī gada dalībniecēm kokli spēlē vairākus gadus pēc kārtas, interese saglabājas. ”Ja skolā mācās 65 bērni, tad 20 no tiem spēlē kokli šeit un tas nav maz. Turklāt mums pievienoties var arī tie bērni, kuri pagaidām notis nepazīst, var vadīties pēc matemātiskas shēmas un spēlēt,” piebilst D.Liepa. Attēlā no kreisās: Katrīna Ate, Kaija Annamarija Grauduža, Agneta Smiltniece un vadītāja Dina Liepa.

Meistare Dace Prokofjeva (attēlā vidū) šogad ”Zvanītāju” skoliņā rūpējas par skrodera meistarklasi. Ikdienā sieviete kā individuālais komersants darbojas Liepājā, kur šuj tautastērpus un dažādas tērpu detaļas, bet nu jau otro gadu brauc ciemos pie čaklajām Rucavas sievām. ”Pērn bija vairāk dalībnieču, ap 25, bet tas nenozīmē, ka šogad esam mazāk ražīgas. Šujam priekšautus, garos kreklus un apliekamos brunčus. Viena kundze šūdina lina kleitu cerībā, ka to šosezon varēs vilkt uz Liepājas teātri,” stāsta D.Prokofjeva.

Ienākot ”Zvanītāju” ķēķī mutē sariešas siekalas. Saimniece Ruta Ķestere (attēlā) lielajā māla bļodā kuļ uzpūteni, tā šodien būšot pusdienu sastāvdaļa.

Nedēļas laikā galdā celti dažādi tradicionālie Rucavas gardumi: zupas, gaļas ēdieni, slinkie kāpostu tīteņi, maizes zupa, buberts, rīvētu kartupeļu kukulīši ar mērci, riezis un bimbalu tīri. Pēdējie gan nezinātājam prasa paskaidrojumu. R.Ķestere stāsta, ka tie ir novārīti jaunie kartupeļi, kuriem pievienots apcepts cauraudzītis ar sīpoliem. Ja ir zaļie lociņi un dilles, tad droši var tos, bet tad gan vajagot daudz bērt. Pāri visam kārtīgi lej lauku krējumu un bimbalu tīris gatavs. Rucavā biezputru saucot par tīri, piebilst saimniece. Protams neiztikt arī bez Rucavas baltā sviesta meistarklases un bada pankūkām skoliņas noslēguma dienā.

Viena no neparastākajām lietām, ko šogad skoliņā varēja iemēģināt ir zedeņu žogu pīšana dunalcnieces Zigrīdas Mantejas vadībā. Vienu žoga malu darinājuši paši bērni, lai gan tur vajadzīgs diezgan liels spēks, savukārt Rucavas sievas izmēģinājušas žogu pīt jau stateniski, pa divām kopā darbi gājuši diezgan raiti. Nu esot jādodas uz mežu pēc papildus materiāliem – lazdām un kārkliem, lai darbus var turpināt, stāsta S.Aigare. Arī apkārt puķu dobei plānots pavisam mazu žodziņu novīt. Liels ieguvums ir arī tas, ka žogam novecojot to var izmantot līdz pēdējam – sadzedzināt ugunskurā, uz ugunskura uzvārīt zupu un pelnus vēlāk pakaisīt dārzā. Attēlā (no kreisās) darbojas Velta Paupere, R.Ķestere, Arvīds Ašmanis un S.Aigare.