Viens no objektiem, kuros strādā Gramzdas puses simtlatnieki, ir Gramzdas baznīcas drupas. Domāts, ka ar laiku baznīcu varētu atjaunot.

Jozis Pakalniškis un Ķestutis Lindenis ar lāpstām un ķerru te strādā jau ceturto dienu. Savu pusmetru un vēl biezāku zemes un drupu klājumu torņa telpā jau norakuši, viņi tagad tīra vietā, kas agrāk bijusi priekštelpa. Viegli un droši te nav – vīri stāsta, ka pēc tam, kad zem torņa visu nupat izvākuši un grasījušies uzelpot, no augšas nogruvusi lejā vēl krietna krava ķieģeļu un akmeņu, un bijis jāķeras klāt no jauna.

Bet ar lāpstu šad un tad sanākot uzķert šāviņus. Jozis no kabatas izvelk patronu un parāda. Reiz gadījies izrakt ar visu magazīnu. Nē, bail neesot: “Tās tak mazas.” Citādāk bijis, kad pirms kāda laika baznīcas mūros atrasts iestrēdzis lielāks lādiņš.

“Tur, augšā, arī meža bites dzīvo,” Jozis rāda, ka pašā baznīcas torņa galā kādā šķērskokā, kas vēl saglabājies no pagājušiem laikiem, spindz kukaiņi, kas tur ierīkojuši mājvietu.

Jozis un Ķestutis simtlatniekos strādājot jau divarpus mēnešu. Tā nemaz neesot slikta iespēja, ja tik ilgi būts bez darba. “Un te jau pat ar izglītību darbu dabūt nevar,” piebilst Jozis.

“Kurzemes Vārds” jau rakstījis, ka Otrā pasaules kara laikā no Gramzdas baznīcas palikuši vien mūri, taču draudzes priekšnieks Vaclovs Kadaģis apņēmies to atjaunot. Arī tagad, kaut gan mūrus neklāj pat jumts, to iekšpusē ierīkoti soli un notiek dievkalpojumi.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds” 

Pirms darba baznīcā Jozis Pakalniškis (no kreisās) un Ķestutis Lindenis kopā ar citiem Gramzdas “simtlatniekiem” zāģējuši skolai malku, strādājuši apkārtnes sakopšanā.