Saraiķos, pašā jūras krastā, “LavenderVillas” saimnieki Zane un Sandris Gusti šogad sākuši veidot otru lavandas saimniecību – “Lavender Beach Villa”. Smilšainajā zemē iedēstīti divarpus tūkstoši stādu. “Saimniecībā Grobiņā vairs nav zemes, kur paplašināties,” stāsta saimniece. “Pirmajā gadā būs kādi trīs četri ziediņi no mazā puduriņa. Kad šie pārziemos, tad jau skatīsies tālāk.” Saraiķi nav nejauša izvēle, jo šī ir Zanes bērnības pasaule.

Pati savā jūrmalā

Saraiķos Z. Gustas vecvecmāmiņa un vecvectētiņš uzcēluši dzimtas īpašumu, kuru mantojusi viņas mamma, kas tagad dzīvo divu kilometru attālumā. Turpat vecajā pienotavā dzīvo onkulis. “Te esmu pavadījusi visu bērnību, šo jūrmalu izskraidājusi krustām šķērsām, arī veco kara bāzi. Kad 90. gados te parādījās pirmie atpūtnieki, man likās – viņi nāk manā jūrmalā!” atceras Zane. “Smiltnieki” ir 1936. gadā celta zvejnieku mājiņa, kur plānots apvienot seno zvejniecības sētu ar lavandām.

Abi ar vīru jau pirms “LavenderVillas” saimniecības iekopšanas “Mārsilos”, Grobiņas pagastā, vairākus gadus meklējuši piemērotu īpašumu pie jūras. “Pagājušajā gadā paprasīju onkulim, varbūt šeit ir kāds īpašums, ko tirgo. Viņš teica, lai uzrunājam šīs vietas iepriekšējo apsaimniekotāju. Alberts Bahs bija Zviedrijas latvietis, 90. gadu sākumā bija atbraucis un redzēja, ka šeit ir lielas perspektīvas tūrismam. 2016. gadā Bahs nomira. Īpašumu mantoja trīs bērni, kuri pat nerunā latviski, viņi to pārdeva,” pastāsta Z. Gusta. Bahs šeit vadīja meistarklases, kā izgatavot zviedru vasaras mājiņas bez pamatiem, tā arī te radies mazais namiņš. Šeit jau ir tikuši uzņemti viesi, un vecie klienti būtu gatavi atkal braukt. Taču uzņēmējai ir savi principi – vispirms jāsakārto vide.

Saraiķos Gusti saredzot lielāku perspektīvu, jo šeit ir lielāka cilvēku plūsma, ir vairāk zemes un jūra, kas ļoti vilina atpūtniekus. “Koncepciju saglabāsim – te būs naktsmītnes un dzīves baudīšanas un svinēšanas vieta,” saka Zane.

Saimnieki jau sapratuši, ka šeit ir ļoti daudz darba. Visu izpļāvuši, tikuši vaļā no bīstamiem kokiem un krūmiem, izveduši piecas tonnas gružu. Viss, kam skaras klāt, jālabo un jāmaina, tas esot ļoti liels izaicinājums. Iespējams, šogad izīrēs viesiem mazo namiņu. Lielo ēku, bijušo stallīti remontē. Tur būšot mazais lavandas muzejs, virtuve, brokastu telpa un liela zāle, augšstāvā – istabiņas. “Būvniecības iespējas te ierobežotas, daļēji īpašums ir aizsargjoslā, tomēr esošās ēkas ir pietiekami lielas. Veco zvejnieku šķūni gribu saglabāt maksimāli autentisku un vasarās izmantot pasākumu rīkošanai,” pastāsta Z. Gusta. Grobiņā paliks naktsmītnes un lavandu lauki.

Lauks plīvos vējā

Jaunapgūtu lauku no jūras norobežo priežu audze. Šeit iedēstītas nevis lavandas, bet selekcionētais paveids lavandīns, kas ir daudz izturīgāks. “To līdz šim neesam audzējuši plašos apjomos, tikai dažus stādiņus. Lauks krāšņāks izskatīsies, jo vējā plīvos, lavandīnam ir garāki ziedkāti. Tā arī pagarināsim ziedēšanas sezonu, jo lavanda pēdējos gadus zied jau ap Jāņiem, lavandīns – ap jūlija beigām. Zināmā mērā šis ir eksperiments, jo nezinām, kā augiem te patiks, kā pārziemos,” atzīst saimniece. Kaimiņš, kurš rudenī apstrādāja zemi, teicis, ka te taču nekas neaugs, viena smilts. Taču lavandai šāda augsne perfekti der.

Kaimiņi šeit esot ļoti atsaucīgi, priecājas Zane: “Grobiņā grūti sameklēt kādu, kas piekristu apstrādāt mazu zemes gabaliņu, jo tur pārsvarā ir lielie saimnieki. Šeit visi ir pazīstami, atbrauc, sastrādā zemi un ir priecīgi, ka mēs šo vietu atdzīvināsim.”

“LavanderVilla” neturpināšot bioloģisko sertifikātu. “Svarīgāks tas ir pārtikas produktiem, bet citādi – milzīga birokrātija, kam nav nekāda ieguvuma naudiskā izteiksmē. Vidējais patērētājs līdz galam nesaprot, kas ir bioloģisks, kas ir ekoloģisks. Tirgū stāv daudz pārdevēju, kas saka, ka viņiem esot eko āboli. Cilvēki nezina, cik garš ir ceļš līdz bioloģiskajam sertifikātam. Turklāt, kas te par bioloģisko, ja blakus aug rapsis, kuru miglo? Tieši tāpat ir Grobiņas saimniecībā. Latvijā nav izstrādāta likumdošana, lai būtu aizsargjosla,” spriež Z. Gusta.

Viesus var nesatikt

Dzīvojamo māju ģimene atstās paši sev. “Tā ir maziņa, esmu priecīga par to, ka beidzot nebūs tik daudz jātīra. Šobrīd mums ir 200 kvadrātmetru pa abiem stāviem, daudzas istabas stāv pustukšas. Šeit mums trijiem ir pilnīgi pietiekami. Daudzi tiecas pēc lielām ēkām, taču bērni izaug, aiziet mācīties, un paliek divi pensionāri ar lielu māju, bet spēka nav. Es jau domāju ilgtermiņā uz priekšu – vecumdienas pavadīt mazā mājiņā pie jūras,” smaida Zane. Šeit ļoti patīk meitiņai, kura prašņājot, kad beidzot pa īstam pārvāksimies uz jūras māju? Sunenei Čitai pat voljēru nevajagot, staigā tikai pa teritoriju.

Zanes mīļākā vieta šeit ir septiņu žuburu liepa, zem kuras varot sajust un saņemt sievišķo enerģiju. “Papētot sīkāk, sapratu, kāpēc liepa šeit aug. Zvejnieki liepas pie mājām stādīja, lai varētu dzinumus izmantot tīkliem,” viņa noskaidrojusi.

Kā sezonas laikā tikt galā ar divām viesu uzņemšanas vietām? “Grobiņā paši tiekam galā, tur nav tik daudz naktsmītņu. Tepat mamma dzīvo, tas ir vislielākais bonuss vietai, ir čakli vietēji ļaudis, uz šejieni esmu braukusi pēc ravētājiem. Turklāt mūsdienās arvien vairāk tūrisma uzņēmēju strādā, nemaz nesatiekot viesus. Arī mēs to piekopjam – parakstām līgumu onlainā, atstājam atslēdziņu kastītē un tikai aizbraucam iztīrīt, kad tas ir nepieciešams. Šobrīd tas īpaši svarīgi, negribas tuvoties viesiem, kas brauc no Rīgas, kur ir vislielākais slimības uzliesmojums. Mūsdienās šāds koncepts būs arvien populārāks,” uzskata Z. Gusta.

Tāpat kā visi viesu namu īpašnieki, Gusti bija satraukušies, kā tagad būs, tomēr pavasara mēneši aizvadīti labi. “Kad sākās pandēmija, nenormāli daudz vasaras rezervāciju atcēlās, arī uz pasākumiem. Mēs sabijāmies, tomēr cilvēki turpina braukt. Viņi vienkārši neplāno, bet piesakās divas trīs dienas iepriekš, jo neko nezina par to, kas būs pēc nedēļas. Visu laiku jābūt gatavībā uzņemt viesus,” zina Zane.

20Skatīt galeriju