Aptuveni divdesmit gadus puķkopībai veltījis grobiņieks Viesturs Lupkins, no kura šajā aizrautībā ne soli neatpaliek kundze Anita. Netālu no tipveida Līvānu mājas, no Grobiņas baznīcas nomātās zemes platībās, viņi ierīkojuši tuvo, vidējo un tālo dārzu. Tā tos paši orientēšanās labad esot nosaukuši.

“Ejam gluži kā atspoles”

Dārzos lielās platībās saimnieki audzē tulpes, lilijas, gladiolas, lielziedu margrietiņas un aptuveni divtūkstoš dāliju stādu, kas tieši tagad, septembra beigās, lepojas ar vareniem un daudzkrāsainiem ziediem. “Aprūpēt tos nav viegls darbs. Vasarā strādājam no agra rīta līdz naktij. Ejam gluži kā atspoles. Skaistums prasa milzīgu uzupurēšanos,” sacīja Viesturs Lupkins.

Piemēri tam neesot tālu jāmeklē. Pirms dažām dienām ziedošo dāliju dobes apdraudēja rudens salna. Kaut gan sinoptiķi to nebija paredzējuši, temperatūra īsi pirms saules lēkta nokritās pāris grādus zem nulles. Dālijām tas ir iznīcinoši. “Labi, ka biju to paredzējis. Naktī vairākas reizes cēlos, lai novērtētu apstākļus,” grobiņnieks teica, piebilstot, ka puķes audzējot tik lielās platībās, ka visu nosegt ar agrotīklu nekādi neesot iespējams. Tādēļ pavasaros un rudeņos, kad gaisa temperatūra svārstīga, aukstumu cenšoties mazināt ar laistīšanu.

Dārzam blakus plūst Ālandes upīte, tur ūdens nekad netrūkst, bet, lai to ar sūkņa palīdzību aizvadītu līdz puķu dobēm, saimniekotājs samontējis un ieracis zemē veselu apūdeņošanas sistēmu. Nepieciešamības gadījumā to, protams, varot likt lietā. Taču esot jārēķinās, ka arī pats laistītājs neizvairīsies no puķēm raidītajām šaltīm un būs slapjš no galvas līdz kājām. Arī šoreiz tā noticis. “Jums vajadzēja redzēt, kāds es izskatījos. Tur būtu iznākusi viena pārliecinoša bilde!” viņš sacīja. Tā nebūt neesot pirmā reize, kad baudījis šādu aukstu dušu, tāpēc jūtot rūdījumu un šoreiz ticis cauri pat bez iesnām. Tomēr vēlāk, kad gandrīz nedēļu pirms ieziemošanas nākšoties mazgāt dāliju gumus, tās nez vai viņam iešot secen. Pērn pēc tāda darba nedēļu noslimojis.

Puķkopja ikdiena uztur mundrumu

Kad Viesturs ar Anitu pievērsušies puķkopībai, viņi vēl dzīvojuši Jelgavas rajona “Ozolniekos”. Toreiz savas automašīnas neesot bijis, tāpēc izaudzētos ziedus uz Rīgas Āgenskalna tirgu regulāri veduši ar elektrisko vilcienu. Somas bijušas smagas un dažkārt līdz asinīm noberzušas plecus, taču viņi no tām neesot atsacījušies, jo aizraušanās ar puķkopību palīdzējusi uzturēt ģimenes budžetu. Arī tagad, kad bijušais robežsargs un jāšanas sporta treneris devies pensijā, ziedi, kuru tiem nepietrūkst tirgošanai no agra pavasara līdz pat salnām, paverot iespēju nodrošināt izglītību divām meitām un dēlam, kurš vēl mācās vidusskolā.

Turklāt Viesturs ir pārliecināts, ka puķkopēja ikdiena un rūpes viņam palīdz saglabāt fizisko un garīgo mundrumu. “Man ir 67 gadi, bet neviens to nespēj noteikt. Arī pats nejūtos vecs, jo visas kalorijas, ko uzņemu ēdot, pārvēršu enerģijā. Es joprojām jāju ar zirgu, spēju pārvarēt šķēršļus. Turklāt man nav sevi jāierobežo ar diētu, varu našķoties ar kūkām un citiem saldumiem, cik gribu, jo visa diena paiet darbojoties. Jūtos daudz aizņemtāks nekā toreiz, kad strādāju valsts darbā,” viņš sacīja.

Stāstot par tiem darbiem, kas jāpaveic puķkopējam, Viesturs nepiemirsa cīņu ar kaitēkļiem, jo arī tā prasot ļoti daudz stundu. Ļoti neganti esot gliemeži. Ja sīkos kaitēkļus – lapu utis un smecerniekus – varot apkarot ar miglošanu, tad ēdelīgos mīkstmiešus nākas rokām nolasīt no dālijām un citām puķēm. Turklāt tas esot jādara divreiz dienā, jo ar vienu reizi neesot līdzēts. Viesturs pastāstīja, ka rūpes par puķēm viņam nebeidzoties arī vēlā rudenī un ziemā, jo tad jāapstrādā sīpoli un gumi, lai tie nebojāti un sparīgi sagaidītu nākamo pavasari. Tad visa skriešana atkal sākas no gala.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Viestura Lupkina rūpes par puķēm nebeidzas arī vēlā rudenī un ziemā.