Iepirkuma cenas ir zemas, izmaksas strauji palielinās, un audzētāji turpina ciest zaudējumus. Tas rāda, ka sarežģījumi cūkkopības sektorā nav atrisināti. Tāpēc lauksaimnieki alkst iegūt skaidrību, kā būtu jārīkojas turpmāk. Šonedēļ seminārs par cūkkopību bija sarīkots Durbes Kultūras namā, kur par cūku pārraudzības organizēšanu runāja Renāte Jaseikiene no Cīravas un tika pārrunātas dažas problēmas.

Vietējo cūkaudzētāju skaits sarūk

Atbildot interesentiem uz jautājumu, kādēļ zālē sapulcējies tikai aptuveni pusotrs desmits klausītāju, Durbes novada lauku attīstības speciāliste Maija Lankupa teica, ka ne jau laika apstākļi aizkavējuši cilvēkus. Vaina esot tajā, ka rajonā ir palicis gaužām maz lauksaimnieku, kas joprojām vērienīgi nodarbojas ar cūku audzēšanu. Aizvien nozīmīgāku vietu valsts cūkgaļas tirgū ieņem dāņu saražotā produkcija, jo ārvalstu audzētāji ne vien strādā milzīgos un modernos kompleksos, bet arī bauda daudz lielāku finansiālo atbalstu.

Spītējot apstākļiem, Vecpils pagastā, piemēram, ar cūkaudzēšanu vērienīgi vēl nodarbojas Uldis Maskalāns, Ruta Hūna un Jānis Celinskis. Blakus sasēduši, viņi vienprātīgi atzina, ka klājas smagi, jo iestājusies kārtējā ražošanas krīze. Kaut gan ekonomikas mācību grāmatās esot rakstīts, ka krīžu cikls ir septiņi gadi, Latvijas cūkkopību nedienas piemeklējot ievērojami biežāk. “Piecu gadu laikā šī jau ir trešā reize, kad to izjūtam uz savas ādas,” sacīja Ruta.

Neapmierina pat realizācijas iespējas

Ne jau tikai zemās iepirkuma cenas ir grūtību iemesls. Sarežģījumi ar audzējuma realizāciju esot pat tagad, kad uzpircēji maksā tikai 69 santīmus par dzīvsvara kilogramu. “Veselu mēnesi nākas gaidīt rindā, kamēr cūkas var pārdot,” sacīja Uldis. Par to, ka cūkas pārstrādei var piedāvāt Saldus rajona zemnieku saimniecībai “Lankalni”, viņš jau sen esot aizmirsis. Tur dzīvniekus tagad pieņemot tikai tad, ja tos lielā apjomā kautuvei piegādā paši audzētāji. Tāpēc tiekot meklēti citi varianti, taču iespējas neesot apmierinošas.

Uldis netic, ka uzlabot cūkaudzētāju situāciju palīdzētu kooperācija. To, ka tas nav tik vienkārši, apliecinot nesenā sabiedrības “Laidars G” izputēšana. Savukārt Jānis pauda domu, ka apstākļi uzlabotos tikai tādā gadījumā, ja cūkaudzētājiem pavērtos iespēja produkciju eksportēt. Bet pagaidām esot jācenšas visiem paņēmieniem saglabāt to, ko var saglabāt. Uldis pauda cerību, ka kredītprocentu straujo kāpumu izdosies izturēt, palielinot ganāmpulku. Protams, ja lopbarību nepērk, bet graudus izaudzē paši. “Mēs pārtiekam no maizes un ūdens, bet cūkām atvēlam to labāko,” sāji pajokoja Ruta, kura arī nevienlīdzīgās konkurences apstākļos vēl nedomā padoties.

Pārraudzība ir dārgs prieks

Rezumējot semināra priekšlasījumā dzirdēto, Durbes novada lauku attīstības speciāliste teica, ka cūku datorizēta pārraudzība ir koks ar diviem galiem. Nākamajā gadā pretendēt uz nacionālajām subsīdijām, kuru mērķis ir attīstīt ciltsdarbu, un saņemt 138 latus par vienu sivēnmāti var tikai tie audzētāji, kuru ganāmpulks atrodas pārraudzībā. Taču, lai pārraudzību nodrošinātu no 2008.gada 1.janvāra, zemniekam jāpērk datorprogramma, kas maksā 500 latu.

Tomēr varot gadīties, ka izeju no sarežģītās situācijas cūkaudzētājiem palīdzēs rast Lietuvas gaļas uzpircēji, kuri par dzīvsvara kilogramu sola maksāt aptuveni 90 santīmu. Lietuvieši gan vēloties, lai cūkas būtu nobarotas līdz 130 kilogramiem.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Lai gan atzīst, ka ir smagi, Vecpils cūkaudzētāji Jānis Celinskis (no kreisās), Uldis Maskalāns un Ruta Hūna ir noskaņoti turēties.