Pagājušās nedēļas nogalē Pāvilostā tikās novadu kori, lai
ar dziesmām godinātu teātra tradīcijas. Skanēja dažādi muzikālie darbi no
nopietnām un arī pavisam jestrām izrādēm.

“Visu savu
mūžu,” aši nosaka Valija Vīgante, vaicāta, cik ilgi aizraujas ar
dziedāšanu. “Cik ilgi šeit pastāv koris, tik ilgi tajā arī darbojos.”
Pāvilostas kolektīvā sieviete dzied jau no 1965. gada.

“Ja man
nepatiktu teātris, tad jau es nenāktu dziedāt,” iesmejas pāvilostniece Ina
Bunka. Uz jautājumu, kas, skatoties izrādes, tīk vairāk – smieties vai just
līdzi tēlu pārdzīvojumiem –, sieviete atbild: “Labāk komēdijas, jo tā
dzīve jau ir viena liela drāma. Kāpēc gan skatīties un raudāt par to, kā citi
cieš?”

Pāvilostas sieviešu
kora dalībniece Sintija Spriņģe stāsta, ka uz teātri iet labprāt, lai arī ne
vienmēr tik bieži sanāk. Arī viņai labāk patīk komēdijas: “Tas ir tā
baudāmāk – var aiziet pasmieties. Kad dodies uz teātri, tie tomēr ir svētki, un
gribas no tiem arī nākt mājās smaidīgai un laimīgai. Jokus jau atceras vairāk
par nopietnām lietām.” Par savu favorītizrādi sieviete sauc Liepājas
teātrī spēlētos “Kailos briežus”.

Koncertā kolektīvs
uzstājās ar divām dziesmām. Viena bija latīņu valodā izpildīta lūgšana, otra – skaņdarbs
patriotiskās noskaņās no rokoperas “Lāčplēsis”. “Lai arī otra
dziesma ir vairāk kā lūgšana, “Lāčplēsis” tomēr pats par sevi
runā,” S. Spriņģe vērtē. Viņa kolektīvam ir pievienojusies samērā nesen –
korī nodziedāts teju mēnesis. Tā kā iepriekš jau dziedājusi šajā kolektīvā, to
vairāk varētu saukt par atgriešanos.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 1. aprīļa numurā.

#kvards-20140401-06#