Amatierteātra izrāžu skatītāju skaits palielinās, tātad šis žanrs publikai vajadzīgs. Par to pagājušās nedēļas nogalē varēja pārliecināties Priekules Kultūras namā, kur notika festivāls “Jo pliks, jo traks”.

Cilvēki meklē izklaidi

Visas sestdienas garumā amatierteātri no Liepājas, Pāvilostas, Durbes, Dunalkas, Bārtas un Skrundas izrādīja savas iestudētās lugas. “Jo pliks, jo traks” bija Liepājas puses aktieru un režisoru veltījums Starptautiskajai teātra dienai.

Rūpīgi veidotie tērpi, spilgtais, pārdomātais grims, izteiksmīgās skatuves dekorācijas, gaismas un aktieru tēlojums ļāva ticēt, ka viss ir pa īstam, kā teātrī jābūt. Arī par skatītāju skaitu skatuves mākslinieki nevarēja sūdzēties. Izrādās, ka amatiera teātru izrādes vispār ir ļoti apmeklētas un jo sevišķi pēdējā laikā, novērojusi Durbes, Bārtas un Skrundas amatierteātru vadītāja Inese Ceriņa. “Parasti ir pilnas zāles. Kazdangā bija deviņdesmit skatītāju, un tas ir daudz. Cilvēki apzināti vai neapzināti meklē izklaidi,” domā I. Ceriņa.

Festivāla apmeklētāja, pensionāre Anita Kuduma, kuru “Kurzemes Vārds” uzrunāja starpbrīdī, labprāt ejot uz teātri, un ja Priekulē notiekot kāda amatierteātra izrāde, vienmēr to noskatoties. Priekulniecei sirdij tuvākas esot tās nopietnākās. “Es nezinu kāpēc, varbūt pati tāda esmu,” viņa smaidot noteica.

Lielākā bariņā interesantāk

Vidēji katrā amatierteātra kolektīvā darbojoties aptuveni desmit cilvēku, bet, ja tas skaita ziņā lielāks, jāmeklē garāka luga, norāda režisore. Dažreiz vienu lomu spēlējot pat divas personas. “Ja bariņš lielāks, interesantāk,” uzskata I. Ceriņa.

To, ka, spēlējot teātri, galvenais, lai pašam interesanti, apstiprināja Durbes amatierteātra aktrise Ingrīda Kārkliņa. Nu jau esot seši gadi, kopš viņa, režisores aicināta, tajā spēlē. Sestdien durbeniece, tērpusies sarkanā kombinezonā, ar spilgtu grimu uz sejas iejutās nūtrijas lomā izrādē “Dzimšanas diena”.

I. Ceriņa ievērojusi, ka bieži vien amatierteātra aktieri mēģina atdarināt kādu profesionālu aktieri, bet, viņasprāt, tas neesot pareizi. Atdarināt kādu izcilu talantu nav iespējams – tam vajadzīga liela meistarība. Taču, ja reiz tāda ir, tad jau nemaz nav vajadzības pēc citu mākslinieku kopēšanas. Katrs kolektīva jaunpienācējs uzskatot, ka tēlo labi, taču ne vienmēr tā esot. Ir lietas, ko ar laiku varot iemācīties, bet gadoties arī, ka nesanāk.

Durbes amatieraktieru sastāvs ir visai raibs – ir gan skolēni, gan septiņdesmit gadu vecs kungs. “Žēl tikai, ka vīriešu pamaz. Vasarā trīs no vīriem brauks uz ārzemēm strādāt,” bēdīgi noteica I. Ceriņa.

Lielākoties režisore uzvedot komēdijas, pēc viņas domām – grūtāko no žanriem. Viņa uzskata, ka “nogurušam lauku cilvēkam” vajadzīgs atpūsties no ikdienas rūpēm. Bet vadītājam esot jādara viss – jāapgaismo skatuve, jāmeklē mūzika, jāizdomā tērpi.

I. Ceriņai nākamais lielākais pieturas punkts būs 4. maijs, kad Skrundas amatierteātrim būs pirmizrāde Andreja Upīša lugai “Ziņģu Ješkas uzvara”.

Dana France,
“Kurzemes Vārds” 

Festivāla dalībnieki – Pāvilostas amatierteātris uzstājās ar Monikas Zīles lugu “Sunītis un viņa kauliņš.”