Lažas Pagasta padome vēl lems, kā reaģēt uz Satversmes tiesas lēmumu, ar kuru par pamatotiem atzīti SIA “Nygaard International” iebildumi pret pašvaldības noteikumiem, kas paredz ierobežot jaunu cūku fermu būvniecību pagasta teritorijā. Par to informēja pašvaldības vadītāja Māra Vētra, atzīstot, ka viņa par tiesas lēmumu ir šokā.

“Tā Latvijas jubilejā man un pagasta ļaudīm bija lieliska dāvana no valsts, kura ņem vērā ārvalstu uzņēmēju intereses, bet ignorē pašu cilvēku vēlmi dzīvot tīrā vidē, lai gan šādas tiesības viņiem garantētas tajā pašā Satversmē,” ar rūgtu ironiju sacīja M.Vētra. Viņa gan atzina, ka vēl līdz galam nav izvērtējusi Satversmes tiesas spriedumu, tāpat nepieciešama konsultācija ar juristiem, kā rīkoties tālāk un vai tālāka iespēja vispār pastāv.

Jau rakstīts, ka Satversmes tiesa par valsts pamatlikumam neatbilstošu atzinusi Lažas teritorijas plānojumā iekļauto aizliegumu paplašināt lopkopības fermas. Uzņēmums lūdza vērtēt Lažas Pagasta padomes saistošos noteikumus par pagasta teritorijas plānojumu un to atbilstību Satversmes 105.pantam, kas noteic ikvienam tiesības uz īpašumu un to, ka īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu.

Spriedumā secināts: lai gan pašvaldībai bija tiesības paredzēt šādus ierobežojumus un apstrīdētajās normās paredzētajam ierobežojumam ir leģitīms mērķis, proti, citu cilvēku tiesību aizsardzība, pašvaldība nav izraudzījusies saudzējošāko līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai.

No Lažas Pagasta padomes atbildēm var secināt, ka tā ir pārliecināta par vides stāvokļa pasliktināšanos gadījumā, ja apstrīdētajā normā būtu noteikta citāda cūku kopējā dzīvmasa uz vienu hektāru, kā arī tad, ja netiktu aizliegta fermu paplašināšanās.

Satversmes tiesa norādīja, ka, lai noteiktu potenciālo piesārņojumu, kas varētu rasties no lielākas cūku dzīvmasas uz konkrētu apbūves gabala platību un no fermu paplašināšanas, ir nepieciešamas specifiskas zināšanas un aprēķini. Tikai pēc zinātniski pamatotas izpētes Lažas Pagasta padome varētu apgalvot, ka nepastāv tāds līdzeklis, kas mazāk ierobežotu pieteikuma iesniedzējas īpašuma tiesības. Kamēr šāda izpēte nav veikta, nevar atzīt, ka apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums ir pieteikuma iesniedzējas tiesības vismazāk ierobežojošais līdzeklis, kas piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.

“Tā jau nebija, ka mēs paši tos skaitļus vienkārši izdomājām,” neizpratnē ir Māra Vētra. Un tomēr viņa ir pārliecināta, ka pašvaldība rīkojusies pareizi. “Tas, ka mēs paši nevaram būt saimnieki savā zemē, ir valsts problēma, kuru tā apliecināja ar savu lēmumu,” uzskata M.Vētra.

Viktors Ulberts,
“Kurzemes Vārds”