Palīdz visi, kas zina

Doma par kolekcionēšanu Gintai radusies pavisam negaidīti – pirmais lācis atrasts pavisam nejauši. “Vienkārši kārtoju māju un bēniņos atradu tādu vecu plastmasas lācīti. Viņš bija melns un ļoti netīrs, ņēmu un nomazgāju, nopulēju. Ar šo lāci tad es arī sāku,” atceras Ginta.

Pamazām, pa vienam lācim vien, kolekcionēšana iesākusies. Nu jau vaiņodniecei tas ir pamatīgs hobijs.

Pie kolekcijas veidošanas palīdzējusi gan ģimene, draugi, radi, paziņas, gan arī tie, kas zina par Gintas aizraušanos.

“Braucu mājās no darba, un mani pie vārtiem jau gaida lāču rinda,” stāsta Ginta.

Par viņas kolekciju zina gan Vaiņodē, gan tālāk Latvijā. “Es jau piedāvāju arī braukt ciemos un apskatīt.”

Kolekciju veido gan mīkstās rotaļlietas, gan koka un plastmasas lāči, arī keramikas lācīši un krūzītes ar lāču motīviem. Ir pat šokolādes lāči un lāču formas sveces, ziepes, mazgāšanās sūklis, gleznas, izšuvumi, piekariņi, magnēti, lampa lāča formā, krājkase, lāču čības, džemperi, halāts. “Viss, kas saistīts ar lāčiem,” saka Ginta. Saimnieces pirkstā rotājas arī gredzens ar lāča galvu – tas ir draugu dāvināts.

Lāči un visas parējās lietas ar lāču motīviem nākušas no dažādām pasaules vietām – no Somijas, Francijas, Anglijas. Tos no ceļojumiem atveduši gan ģimenes locekļi, gan draugi. Daži lāči iegādāti tirgū. “Brīžiem es aizeju uz tirgu, un tur ir kāds smuks lācis. Nu kā es to nepaņemšu,” izsaucas kolekcionāre.

Lielākā daļa lietu gan esot dāvināta, bet arī pati uz lāčlietu iegādi iztērējusi daudz naudas. “Kas nu vairs to var saskaitīt? Un to jau nemaz nevar saskaitīt un tā vērtēt, jo tas viss taču ir pašu priekam,” saka Ginta.

Kad ārā labs laiks, Ginta savu kolekciju iznes dārzā, lai lāči pasildītos saulītē un pavēdinātos. Lāčus braukuši apskatīt bērnudārznieki un bērnu nometnes dalībnieki, bet par šo saimi priecājas arī pieaugušie.

Ginta stāsta, ka kolekcijas apbrīnotāji vienmēr esot pārsteigti par to, kā to esot iespējams dabūt gatavu – savākt tik daudz. Ciemiņi nekad nenākot tukšām rokām, ņemot līdzi dāvanas – jaunus lāčus.

Ar savu lāču kolekciju Ginta pirms diviem gadiem piedalījusies izstādē Bunkā un pagājušajā gadā arī pašā Vaiņodē, kur turpmākai lāču iegādei vākti ziedojumi.

Ietu pakaļ pat nakts vidū

Sakrātajam vajag arī daudz vietas. Ja tās vairs nebūšot, tad kaut ko vienalga izdomāšot, saka Ginta. Pašlaik tiek remontēts dzīvojamās mājas otrais stāvs.

Saimniece stāsta, ka tas pēc pabeigšanas tikšot atvēlēts tikai lāčiem. “Kad pabeigsim māju, tad gribam arī lielu koka lāci uz terases. Uztaisīt tādu riktīgu lāču pasākumu!” par nodomiem stāsta Ginta.

Kolekcijai atvēlētajā stāvā viss tikšot arī atbilstoši iekārtots – sienas ar lāčiem rotātām tapetēm un tādiem pašiem aizkariem.

Ievērojamākais kolekcijas eksponāts ir milzu lācis Fedja – augumā tas sasniedz divus metrus un četrdesmit centimetrus. Tas Gintai pašai esot vismīļākais, tāpēc tam atvēlēta goda vieta – pašam savs krēsls. “Tas man ir īpašais lācis. Es viņu ļoti bieži samīļoju. Tagad Fedjam jāmeklē sieva,” smejas Ginta.

Lāci uzdāvinājis dēls, kurš to atvedis no kāzu ceļojuma, un tas ir vienīgais kolekcijas eksponāts, kurš ticis pie vārda. “Visiem jau es vārdus nemaz neatcerētos,” smej Ginta, bet piebilst, ka aprūpēti tiek visi.

“Es katru lāci apņemu, samīļoju, sabučoju. Viņi ir jāmazgā un jātīra.”

Šeit mājas atraduši arī nelaimīši – kāds esot izglābts no ugunskura, cits atkal atrasts pamests gružkastē. Ginta tos izmazgājusi, sašuvusi, speciāli nopirkusi drēbītes un apģērbusi. “Lāči man ir pirmajā vietā. Ja mans kāds piedāvā lāci, es tam varu aiziet pakaļ pat nakts vidū,” saka kolekcionāre.

Pati sevi Ginta nosauc par lāču mammu. “Man jau jautāja: kur tad viss kostīms? Halāts man ir, čības arī, bet pilns kostīms nesanāk.” Vīrs arī nemaz nesūdzoties, ka māja pilna lāču. “Viņš ir priecīgs, pat piepalīdz un nopērk man vēl kādu.”

Visu kolekciju varot salikt deviņos maisos, tur lāči pasargāti arī no putekļiem. Tā staipot visu apkārt, kāds ik uz brīdi arī pazūdot no redzes loka un tad gan esot lielas bēdas. “Vienreiz pilnīgi raudāju un pārdzīvoju kā mazs bērns,” stāsta Ginta.

Kad kāds atnākot skatīties, saimniece neko ar rokām aiztikt neļaujot – visu tikai ar acīm. Arī tās lietas, kuras varētu praktiski pielietot – Ziemassvētku zeķes ar lāču galvām vai krūzītes – tomēr izmantotas netiek. Arī šokolādes lāču ēšana nekad nav tikusi apspriesta, turklāt tie mājās jau stāvot vairākus gadus un nu jau tāpat nebūšot vairs ēdami. Bērnus pēc lāču aplūkošanas gan esot grūti dabūt prom, jo viņi ar lāčiem gribot spēlēties.

Pārtraukt kolekcionēšanu Ginta pat nedomā. “Tāds nu ir mans vaļasprieks, tā mēs ar visiem palīgiem un dāvinātājiem turpinām!” apņēmīgi nosaka Ginta.

31Skatīt galeriju

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.