Bijušais kravas automobiļa šoferis Linards Ozols, kurš, sēžot pie stūres, savulaik apbraukājis vai visu Eiropu, dravniecībai pievērsies tikai pēc tam, kad devies pensijā. Tas noticis pirms gadiem divdesmit. Taču tagad nožēlojot, ka darījis to tikai mūža otrajā pusē, jo sapratis, ka bites savam aprūpētājam spēj sniegt ne tikai veselību, bet arī milzīgu gandarījumu. Tagad viņš apņēmies izveidot dravu no stropiem, kas izdobti koka stumbros.

Tas prasa milzīgu darbu, taču bitenieku šis apstāklis nebaida, jo vairāk par visu viņš alkst darboties saskaņā ar dabu. “Naudas ieguldīšana interesei un sirdspriekam,” – tā viņš formulēja savu aizraušanos.

Meža zemenes un rudās lapsiņas

“Vieta, kur esmu ieguvis nedaudz vairāk par 30 hektāriem zemi, ir debešķīga. Uzskatu, ka pats Dievs to man ir piešķīris. Līdzīgi kā kādreiz Latvijas robežu bija nolemts apjozt ar ozoliem, savu zemi esmu izdomājis aptvert ar bērzu stādījumu, lielākā daļa kociņu jau iestādīta, vēl nākamajam pavasarim palikuši kādi nieka pārsimts metri,” viņš teica, izrādot ciemiņiem no redakcijas saules apspīdēto piekalnīti netālu no Durbes kaujas lauka.

Saimniekam ļoti patīkot, ka dabai šeit piemīt zināma pirmatnība. Tas esot jauki, ka zālē rāpo gliemeži, ka tur lēkā zaļi sienāži, pa savvaļas pļavu ziediem rāpo kamenes un tekalē skudras. “Pagājušajā gadā manu saimniecību pastāvīgi apmeklēja divas rudas lapsiņas. Ticiet vai neticiet, bet tās ņēma barību man no rokas,” stāstīja Linards. Kad no Liepājas viņam palīdzēt izravēt nelielo kartupeļu lauciņu atbraukusi sieva, kas lauku saimniecību neapmeklējot tik bieži, tā bijusi pārsteigta un pat izbijusies no lapsām. “Bet tad es paskaidroju viņai, ka esam saraduši, un viss atkal bija kārtībā,” teica vecais vīrs, vedinot mani paieties sev līdzi pa garo zāli. Tā nonācām pie nelielas ieplakas, kur kādos sešos septiņos kvadrātmetros aug meža zemenes. Viss laukumiņš bija kā nokaisīts ar sarkanām un smaržīgām ogām. Taču pats neparastākais bija tas, ka bitenieks tās nelasīja un arī negrasījās to darīt. Viņš tikai lūkojās dabas radītajā skaistumā un priecājās par to. Tādi laukumiņi ar meža ogām viņa īpašumā esot vairāki. Garā zāle netiekot pļauta, tā pati atkāpjoties, izbrīvējot platību zemenēm.

Viss dabīgs kā ūdens svētavotā

Bet pāris desmit metru tālāk jau gadus desmit divpadsmit aug un zaļo paša zemes īpašnieka iedēstītais augļu dārzs. Lai nelielos kociņus neapskādētu stirnas vai garauši, saimnieks katram no tiem apkārt izveidojis dēlīšu apžogojumu. Tomēr arī tādējādi visus augļu kociņus nosargāt viņam neizdodas, jo savu daļu ziemā nokožot salnas. Taču tie, kas izdzīvojuši šajā vidē, jau izpletuši vainagus un dodot arī augļus. Āboli un bumbieri nesaturot nekādas indes, jo ķīmija šajā piekalnītē netiek lietota. Šeit viss ir dabīgs un tīrs, gluži kā ūdens svētavotā.

Līdz šim stropus bišu izmitināšanai Linards būvējis Liepājā, Užavas ielā, zem klajas debess, jo savas darbnīcas viņam neesot. Darinājis tos no finiera, lai būtu viegli un ērti pārvietojami. Drava, kur tie pāris rindās cits citam blakus cieši izvietoti, atrodas piesaulē, un neliela mežaudzīte to lieliski pasargā no ziemeļu vējiem. Arī strādāšana tur esot parocīga. Brīdī, kad tuvojāmies dravai, viss gaiss virs tās bija pilns ar riņķojošām bitēm. “Rau, tās spieto,” sacīja dravnieks, pastāstot, ka līdz šim tas šovasar neesot noticis, jo aizvadītajā rudenī saimes novājinājusi kāda viņam nepazīstama nelaime, kuras ‘dēļ bites pazudušas bez vēsts. Tāpēc stropi palikuši pustukši. Taču spietošana liecinot, ka saimes atkal ir atkopušās.

“Tas ir brīnumains skats, kad rodas jauna saime. Es to pielīdzinu bērna piedzimšanai,” skatoties notiekošajā un gaidot brīdi, kad medus vācējas, pieķeroties kādā koka vai krūma zarā, salips lielā kamolā, teica bitenieks. Citreiz, lai notikumus pasteidzinātu, viņš ņemot talkā skolas zvanu. Tā skaņas ietekmējot bites. Arī ar plaukšķināšanu varot tās pamudināt. Pērn viņš esot spietu savācis ar kailām rokām. Vienkārši ar plaukstām tikai ņēmis bites un bēris tās kastē. Kā jāņogas. Tā esot savāda sajūta, ko šādā brīdī izbaudot cilvēka plaukstas. Bites viņam kļuvušas tuvas arī tādēļ, ka palīdzējušas atgūt veselību. Pēc darbā pie automobiļa stūres aizvadītajiem gadiem un arī pēc aku rakšanas stipri sāpējusi mugura. Nevarējis vakaros pat pie televizora ilgāk pasēdēt. Taču, saņemot vairākus bišu dzēlienus, pārliecinājies, ka muguras sāpēšana pierimst. Tagad bišu inde viņu esot izārstējusi, spējot visus darbus darīt.

Top dobto stropu drava

Bet iecere veidot dobto stropu dravas viņam radusies pēc senās grāmatās izlasītā. Senatnē tādi vien lietoti. Resnus, nodoma īstenošanai piemērotus koku stumbrus esot meklējis pa visu rajonu. Sākumā uzzinājis, ka tādi izgāzti Šķēdē, netālu no pilsētas atkritumu glabātavas, taču, kad aizbraucis, bijis jau par vēlu, jo kāds cits pasteidzies ātrāk. Veiksmīgāk veicies Vaiņodē, kaut gan arī tur veidojušās problēmas, jo Linarda nopirktos kokus pagasta pašvaldība pārdevusi vēl kādam gribētājam. Bet viens no dižstumbriem, kam bijis tukšs vidus, sabojāts, uzgāžot tam virsū citu koku. “Žēl gan, tur man būtu iznākuši īsti mākslas darbi,” sprieda dravnieks.

Vēlāk, kad viss nokārtojies, radušās problēmas arī ar sagarināšanu, jo motorzāģis nesniedzies līdz koku serdei. Nācies braukt uz Vaiņodi, ņemot līdzi garu rokas zāģi un partneri, jo stumbra diametrs sasniedzis 73 centimetrus. Bet uz Durbes novadu dažāda garuma bluķi atgādāti jau pērnajā ziemā. Arī to dobšana prasot lielu piepūli un daudz stundu. Lai ieceri īstenotu, izgatavojis pat īpašus kaltus. Taču arī tie reizēm jāasina par jaunu, jo koku stumbros atklājušās abu pasaules karu atstātās šķembas. Tās, kas palikušas no Pirmā pasaules kara, atrodoties lielā dziļumā, bet no Otrā pasaules kara – tikai 8 centimetrus zem mizas. Viņš saskaitījis griezumā redzamās gadskārtas. Tās liecinot, ka koks skarts 1945.gadā.

Tomēr, strādājot gluži kā tēlniekam, pamazām vien darbs uz priekšu virzoties. Vairāki stropi jau pabeigti, vēl daži atrodas tapšanas stadijā. Linards teica, ka kopskaitā to būšot daudz, tas esot tikai laika jautājums, jo materiālu viņam sagatavots pietiekami daudz. Viņš izprātojis, ka dravā dažus no stropiem novietos stāvus, bet citus likšot guļus vai arī ieslīpi. Tas izskatīšoties iespaidīgi. Arī par jumtiņiem esot izdomāts. Nesen uzzinājis, ka Dunalkas pagastā kāds uzņēmējs ražojot jumta skaidas. Tādas viņa mērķim būtu ļoti piemērotas.

Uzzinājis, ka par viņa nodarbošanos esam paredzējuši pastāstīt lasītājiem, Linards ierosināja sarīkot konkursu. Kurš pareizi atbildēšot uz viņa uzdotajiem jautājumiem, balvā saņemšot puslitra burciņu ar svaigi sviestu medu. Ja veiksminieki būšot vairāki, uzvarētājs tikšot izlozēts. Linardam var piezvanīt pa tālruni 25914417. Bet jautājumi ir trīs. Pirmais no tiem aicina atbildēt, kāpēc dabā, kur nekas nav lieks, bet visam mēdz būt savs sakars, ir Septiņu gulētāju diena? Otrs jautājums: ko nozīmē diendusa dabā? Bet trešais jautājums ir par profesijām: kura aroda strādātājs gumijotu priekšautu sev sien uz muguras?

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Top kārtējais strops. Varenā gobas bluķa izdobšanai Linards Ozols no padomju laika skābbarības ekselēšanas ierīces detaļas izgatavojis īpašu un asu kaltu. Taču, pat izmantojot šādu darba rīku, strādāšana prasot lielu piepūli.

Spieto bites. “Tas ir brīnumains skats, kad rodas jauna saime. Es to pielīdzinu bērna piedzimšanai,” sacīja dravnieks.