Latvijas Folkloras biedrība norāda, ka Rucavas tradīciju kluba aktivitāšu saraksts ir iespaidīgs.

Tas ietverot ļoti plašu daudzveidību – gadskārtu svētkus, dziedāšanas un muzicēšanas prasmes, rokdarbus un amatniecību, tradicionālo virtuvi un citus notikumus.

Līdztekus praktiskajām darbībām klubs rūpējas arī par tradīciju saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm, rīkojot mācību nometnes, izdodot dziesmu un tradīciju grāmatas.

Biedrība pārliecināta, ka īpašu gaisotni un viesmīlību izjūt ikkatrs ciemiņš, kurš viesojas “Zvanītāju” mājās.

“To, ka mēs šo balvu esam pelnījuši, ļoti labi apzināmies. Tādas lietas nenotiek vienā dienā.

Kārtējo reizi jāsaka, ka viss, kas šodien norisinās tradicionālās kultūras jomā, patiešām ir Sandras Aigares nopelns. Ja viņa to nebūtu sākusi, šodien tā visa nebūtu. Trīs gadus šeit esam jau ar jauniem spēkiem. Esam sākuši darboties ar lielāku vērienu,” norāda biedrības pārstāve un “Zvanītāju” vadītāja Māra Tapiņa.

Viņa prāto, ka iegūtā balva sniegs papildu publicitāti un rosinās cilvēku interesi ne tikai par to, ko viņi Rucavā dara, bet par kultūrtelpu kopumā.

“Nevaram gan sūdzēties arī par šī brīža apmeklētāju skaitu.

Bet domāju, ka kāds vairāk apzināsies, sapratīs, ka tas ir vērtīgi, nevis mēs šeit tikai savā sulā vārāmies,”

viņa pajoko.

Grūtākais kluba darbā nav cilvēku piesaiste vai intereses noturēšana, tā ir apziņa, ka Rucavā vienkārši nav šo cilvēku, pauž M. Tapiņa. Savukārt daļa vietējo nemaz nenovērtējot to, kas viņiem pieder.

Līdzīgi gan esot arī ar pašvaldību. Rucavniece atzīst, ka

brīžiem pašvaldības rūpe par Bārtas vai Nīcas kultūrtelpām šķiet lielāka.

Viņa zina teikt, ka vietējie tikai priecātos, ja pašvaldības pārstāvji uz turieni dotos biežāk un pacenstos iepazīt to, ko ar Rucavu kopā pārmantojuši.

“Paldies, protams, ja pašvaldība kaut nedaudz finansiāli atbalsta. Ceram, ka iedos arī autobusu, lai varam aizbraukt uz Rīgu saņemt šo apbalvojumu.”