Vairāki desmiti cilvēku, laiski sēžot uz
soliņiem, gaida. Vadītāji vēl pirms brīža solīja, ka uz skatuves būšot
pārsteigums. “Labdien!”, bērnu sajūsmas pavadīta, saka sieviete, kas
tērpusies kaķa kostīmā. “Mani sauc Maurīcija.” Turpat netālu vairāki
vietējie iedzīvotāji izrāda, kas gadu gaitā viņu rokām ir tapis, kā arī jau
gadu desmitiem ir aizmirsts. Šādi iepriekšējās nedēļas nogalē iesākās Dubeņu
ciema svētki parkā.

“Man te
ir tādas senlietas izliktas,” ar zināmu lepnumu par atnestajām vēstures
liecībām stāsta Andris Leimants. Pārdošanai gan neviens no senajiem
darbarīkiem, kā arī dažādie kausiņi un atslēgas, nav paredzēti. “Tikai
tam, lai apskatītos. Šie principā visi arī ir no lūžņiem savākti. Man mājās top
savs muzejs,” atklāj A. Leimants.

“Man arī
ir viens vecais misiņa gludeklis, bet tas ir no Polijas,” viņam pastāsta
kāds dubeņnieks. Savu devumu muzeja veidošanā labprāt piedāvā arī tikko
atnākušais kungs, no kura palīdzības A. Leimants neatsakās: “Vācu
visu, kas ir senāks – sākot no radio aparātiem un beidzot ar atslēgām.”

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 4. augusta numurā.

#kvards-20140804-06#