Latvijas lauksaimniecība tiek iznīdēta secīgi un no iekšpuses. Tā jāsecina, uzzinot, ka cukurfabriku likvidēšanai un postam, kas iestājies piensaimniecības jomā, tagad pievienots arī Zemkopības ministrijā bez diskusijām ar ražotājiem un sabiedriskajām organizācijām vienpusīgi pieņemtais lēmums – naudas trūkuma dēļ pārtraukt finansēt vairāk nekā pusi no valstij piederošajām zivjaudzētavām.

Līdz šim šīs zivaudzētavas sekmīgi strādājušas, to pilnveidošanā ieguldītas miljoniem latu. Tāds solis faktiski līdzinās nāvessoda piespriešanai zivkopības sektoram, jo audzētavās iegūtos zivju mazuļus izmanto, lai papildinātu zivju krājumus upēs un ezeros, kā arī pārdod saimniecībām dīķkopības veicināšanai.

Nīkuļoja bez valsts atbalsta

Kazdangas pagasta zivkopības saimniecības “Lilijas” īpašnieks Vaclavs Jonkus, kas karpas dīķos audzē kopš 1993.gada, redakcijai teica, ka par notiekošo nebrīnoties. Viņaprāt, visa valdības politika ir vērsta uz to, lai lauksaimniecisko ražošanu pie mums palēnām vien iznīdētu. Tā tas jau noticis ne tikai ar cukura ražošanu, bet arī ar piekrastes zvejniecību, kad kuģu īpašniekiem samaksā prāvu naudu, lai viņi nekurnēdami savus kuģus sagrieztu metāllūžņos un turpmāk jūrā vairs neietu. Jūrmalciemā un Liepājā visas lielākās laivas jau ir sagrieztas.

Kaut gan finansēšanas pārtraukšana valsts zivju audzētavām viņa īpašumu tieši neietekmēšot, zivkopis ir pārliecināts, ka zivsaimniecība Latvijā pamazām vien izputēs. Tas būšot tikai kārtējais solis šajā virzienā, jo arī līdz šim, salīdzinot ar citām valstīm, zivkopība pie mums jūtami nīkuļoja bez atbalsta. Kazdandznieks neatceras tādu gadu, kad Latvijas zivju audzētāji, kas būtībā arī ir lauksaimnieciskās produkcijas ražotāji, būtu saņēmuši kaut visniecīgākās valsts subsīdijas. Pat akcīzes nodokli par degvielu tiem neviens nekompensē. Zivkopji var paļauties tikai un vienīgi paši uz saviem spēkiem.

Kad izaudzētās karpas V.Jonkus ved realizēt uz Rīgu, tad priekšā Centrāltirgū allaž sastopot lietuviešu kolēģus, kas savu produkciju uzpircējiem piedāvā lētāk. Tad arī viņam nākoties samazināt cenu, kaut arī tā neattaisno ieguldījumus un nekāda peļņa par strādāšanu nesanāk.

Redzēdams, ka zivkopībā, kurā ieguldīts ne tikai daudz līdzekļu, bet arī veselība un laiks, lielu izredžu nav, V.Jonkus jau otro gadu pievērsies citām nodarbēm. Viņš tagad attīstot mežizstrādi un galdniecību.

Izmanto krīzi, lai iegūtu īpašumus

Pārliecību par to, ka valsts zivju audzētavu izpārdošana ir nesaimniecisks un valstiski nepārdomāts lēmums, pauda Latvijas Zvejnieku federācijas priekšsēdētājs Ēvalds Urtāns. Katrā audzētavā arī neatkarības gados ir ieguldīti lieli naudas līdzekļi, kas ņemti no Zivju fonda, valsts budžeta un citiem avotiem. Nav taču zināms, kas ar šīm audzētavām notiks turpmāk. Nav izslēgts, ka tās iegādāsies turīgi cilvēki, kam par zivsaimniecību nav nekādas saprašanas.

Zvejnieku federācijas vadītājs atcerējās, ka mēģinājumi iekārot valstij piederošās zivju audzētavas nav nekāds jaunums, tādi esot novēroti arī agrāk. Turklāt aci uz tām metuši galvenokārt turīgi cilvēki, kurus neinteresē zivkopība, bet gan zemes platības, kas atrodas ļoti izdevīgās vietās.

Ministrijā pieņemtais lēmums turklāt ir klajā pretrunā ar starptautiskajām prasībām. Eiropas Savienība, uz kuru vienmēr mēdzam atsaukties, stingri raugās, cik atbildīgi katra valsts cenšas saglabāt vides resursus, kā attīsta zinātni. Šie kritēriji tiek ņemti vērā, nosakot zvejas kvotas. Ē.Urtāns teica, ka par notikušo katrā ziņā tikšot runāts arī Zivsaimniecības konsultatīvās padomes sēdē.

Asu nosodījumu notiekošajam pauda Kalvenes pusē strādājošais zivkopis Imants Doniņš, kurš uzskata, ka situācija tikai apliecina, ka valdošās aprindas dara, ko grib, un vēlētāju viedoklī vairs neieklausās. Likvidēt zivju audzētavas, viņaprāt, esot tas pats, kas izpostīt putniem ligzdas. “Ja stārķim nogāž perēkli, tas mūsu Dievzemītē vairs jaunu nebūvēs,” viņš teica.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Vaclavs Jonkus uzskata, ka zivsaimniecība saņēmusi kārtējo triecienu.