Mūsu valsts vēstures stunda aizvakar bija sarīkota Bunkas Kultūras namā. Pagalmā, spožas dzirksteles gaisā kaisot, liesmoja barikāžu ugunskurs, bet zālē kopā ar pagasta ļaudīm pulcējās Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas skarbāko notikumu dalībnieki no Kalētiem, Tadaiķiem un Priekules, kā arī jaunās paaudzes pārstāvji no Priekules Mūzikas skolas un Krotes.

Aculiecinieku atmiņu stāstījumi un jauniešu priekšnesumi bija tik izteiksmīgi, ka vienam otram acīs sariesās pārdzīvojuma asaras.

Pašaizliedzīgi viņi bija toreiz un rosīgi ir tagad. 1991.gada janvāra trauksmaino dienu atcere bunceniekiem kļuvusi par tradīciju. Sarīkojumā piedalīties par pienākumu uzskata gan tie, kas stājās pret omoniešiem Rīgas Doma laukumā, Zaķusalā un Jēkaba ielā pie Augstākās padomes ēkas, gan mājās palikušie, kas televizoru ekrānos vēroja notikumus galvaspilsētā, savējos atbalstīja ar pārtiku, medikamentiem, milzīgu uzticību un ilgošanos. “Ja būtu nepieciešamība, mēs arī tagad dotos aizstāvēt savas zemes neatkarību,” sprieda vīri un sievas.

Sarīkojuma organizatores – Kultūras nama vadītāja Svetlana Grinberga un mākslinieciskās daļas vadītāja Malda Andersone –atbraucējus sagaidīja ar asinis riņķot pamudinošas grādīgas viras karoti un skābu gurķīti uzkodai. Viņas priecājās, ka ciemiņu saradies daudz. Tas liecinot, ka ir lietas un svētumi, pret ko laika zobs ir bezspēcīgs.

Liktenim bija labpaticies izrīkoties tā, ka barikāžu dalībnieki Viesturs Niedols un Jānis Sīlis, kas Rīgā plecu pie pleca bija cēluši barikādes, nebija redzējušies 17 gadu. Vai brīnums, ka atkalredzoties viņi tūdaļ sāka risināt atmiņu pavedienus, dzīvi interesējoties arī par to, kā aizvadīts laiks un ko tas katram atnesis. Viesturs ir kļuvis par Kurzemē pazīstamu sēklaudzētāju, bet Jānis izveidojis savu uzņēmumu un nodarbojas ar siltumsūkņu izgatavošanu Liepājā.

Kaut gan sievietēm uz barikādēm neieteica doties, bunceniece Silvija Pāvila un priekulniece Ausma Reine devās uz Rīgu, lai stātos blakus saviem vīriem un dēliem, bet virdzeniece Mudīte Kopštāle rūpējās par to, lai aizbraukušajiem būtu kur atgriezties. “Citādāk rīkoties nespēju, jo skaitījos sanitārās kopas vadītāja un biju atbildīga par medikamentu un pārtikas piegādi mūsējiem,” stāstīja Silvija. Ausma sacīja: “Kad stāvēju uz kāpnēm pie Augstākās padomes durvīm, domāju, kā rīkošos, ja omonieši mani apdraudēs. Izlēmu, ka projām neiešu, lai notiek kas notikdams.” Bet Mudīte atgādināja: “Paplakā bija padomju karaspēka daļas. Politdaļas vadītājs teica, ka uz Rīgu nevajagot braukt, jo barikādes ir tāds nieks, tankiem tās un neapbruņotie cilvēki nebūs šķērslis.”

Latvijas Rezerves virsnieku asociācijas un Barikāžu fonda pārstāvis Liepājā Juris Raķis pasniedza Pateicības rakstus. Bunkas pašvaldības vadītājs un barikāžu dalībnieks Edgars Dargužis, to saņemot pagasta vārdā, teica, ka barikāžu spēks slēpās dalībnieku apņēmībā kailām rokām stāties pretim naidniekam un atdot dzīvību par Latviju.

Kalētnieks Jānis Dabars dalījās atmiņās, kā kopā ar biedriem nonācis zem trasējošo ložu uguns pie Iekšlietu ministrijas ēkas. Par to viņam tagad atgādinot dokumentālistu uzņemtā filma. Viss esot ļoti patiesi atainots. Degusi vieglā automašīna, omonieši klauvējuši pie logiem un šāvuši.

Jaunieši, viņu vidū jaunā vijolniece Jekaterina Bulavkina, kas sarīkojumā izjusti nospēlēja Johana Sebastjana Baha sacerējumu, ieklausījās barikāžu dalībnieku atmiņās. Šie vīri un sievas kaldināja šodienu.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”