Pasaules dabas fonds sadarbībā ar privātajiem mežu īpašniekiem Latvijā izveidojis četras meža apsaimniekošanas demonstrējumu teritorijas. Trīs no tām atrodas Vidzemē, viena – Kurzemē. Pilnīgi bez kailcirtēm strādāt apņēmies Rucavas pagasta “Bajāru” viesu nama saimnieks Otomārs Ozols, kurš uzskata, ka tādējādi no mežiem iegūst ilglaicīgāku labumu. Par to, kā norit mežu īpašnieka un dabas sargu sadarbība, pirms sestdien pulksten 10 un 14 “Bajāros” paredzētās Atvērto durvju dienas šonedēļ preses konferencē sarunājāmies ar O.Ozolu un Pasaules dabas fonda projekta vadītāju Jāni Rozīti.

Kokmateriāli vajadzīgi saimniekošanai

Apsaimniekošanu, kas balstīta uz audžu dabisko atjaunošanos, dažāda vecuma koku saglabāšanu, saimnieciski izdevīgākā sortimenta izmantošanu, samazinātiem izdevumiem un regulāru ienākumu gūšanu, iespējams pielietot dažāda lieluma un rakstura mežos. Šī metode, uzsvēra J.Rozītis, prasa strikti izvērtēt, kuru koku cirst un kuru atstāt. Tā paredz ieguldīt mazāk līdzekļu un laika meža atjaunošanā un nemazina meža vērtību. Tomēr ne visi īpašnieki šīs privilēģijas esot gatavi izmantot. Vidzemnieki izrādījušies atsaucīgāki, viens otrs pat pats piedāvājies, turpretī kurzemnieki bijuši ļoti atturīgi. Arī rucavnieks ilgi domājis, līdz piekritis sadarboties.

“Bajāru” saimnieks no kailcirtēm savā 26 hektārus lielajā teritorijā, kurā ir četri meža puduri, gan faktiski atteicies jau pirms daudziem gadiem. Ikgadējais ciršanas apjoms viņa mežos gadā nepārsniedzot 150 kubikmetru. Vienā nogabalā izlases cirte notikusi pirms trim gadiem, otrā – pirms diviem, bet trešajā koki vēl tikai iezīmēti, jo saimnieks pērnajā ziemā slimojis.

Būtiska loma lēmuma pieņemšanā par sadarbību ar Pasaules dabas fondu bijusi vairākiem apstākļiem. Pirmkārt, viņš savulaik beidzis Ogres Meža tehnikumu un Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mežsaimniecības fakultāti. Otrkārt, guvis krietnu praktisko rūdījumu, jo daudzus gadus strādājis par mežzini, bet tagad iesaistījies akciju sabiedrībā “Latvijas Valsts meži”. Turklāt jau no bērnu dienām Otomārs aizraujas ar galdniecību. Šai nodarbei pievērsties pamudinājis vectēva, kuram Nīcā bijusi darbnīca.

Lai, roku rokā strādājot ar vecākajiem dēliem, labiekārtotu viesu namu un uzceltu pirtiņu, “Bajāru” saimniekam saimniecībā nepieciešami atšķirīga sortimenta kokmateriāli. Resnākos izmantojot dēļu un brusu ieguvei, tievākie kalpojot citām vajadzībām. “Es neesmu tirgotājs. Man koki nepieciešami saimnieciskām vajadzībām. Paredzu, ka arī nākamajām paaudzēm tas būs aktuāli. Ja es mežu nocirtīšu pavisam, paies simt gadu, kamēr tas ataugs, bet koki būs vajadzīgi jau maniem trim dēliem. Kur viņi tos ņems?” sprieda rucavnieks.

Salīdzina ar banku

Mazsvarīga neesot arī ainava un sakārtotība, kas priecē acis un sirdi. Daudzviet pārliecinājies, ka pēc kailcirtēm meža ceļi izskatās līdzīgi cūku rakumiem. Smagās tehnikas izveidotās dziļās rises likums gan prasa sakārtot. “Tas arī tiek izdarīts, to pļurru nostumjot. Vietā paliek neizbrienams grāvis,” ir novērojis meža īpašnieks. Ne ogotājs, ne sēņotājs, ne mednieks tādam vairs netiek pāri. Arī vējgāžu postījumi tajos mežu kvartālos, kur blakus veikta kailcirte, ir briesmīgāki.

Tāpat Otomārs nepiekrīt viedoklim, ka diži koki nav jāaudzē, audze jāizcērt, tiklīdz beigusies tās straujā attīstība, un nepieciešamā sortimenta kokmateriālus iespējams salīmēt. “Ne jau visiem pieejamas līmētavas. Turklāt veselam un pareizā laikā nocirstam kokam piemīt pavisam cita aura,” sacīja Otomārs, piebilstot, ka pašlaik guļbaļķu sienas būvei uz virpas apstrādā kokus, kas cirsti pirms gadiem simt. Tie joprojām smaržojot pēc sveķiem, tajos nav trupes un zilējuma, šķiedrai ir neparasta krāsa un raksts.

Projekta vadītājs uzskata, ka aizvien palielinās to cilvēku skaits, kas cenšas iegūt nevis ātru peļņu, nocērtot mežaudzi, bet regulārus ienākumus, saglabājot un pamazām vairojot sava īpašuma vērtību. Tam piekrīt arī Otomārs: “Kopā ar dzīvniekiem, augiem, kukaiņiem mežs ir kā dzīva būtne, kam, nesaudzīgi saimniekojot, ir jāpārdzīvo stress. Manam mežam stress iet secen. Man mežs ir kā banka ar vislielākajiem procentiem. Nevēlos to zaudēt un pēc tam dzīvot ar domu, ka nav pat vairs, kurp aiziet.”

Trijos gados partneri iepazīti

“Jāsaprot, ka mežs ir kaut kas vairāk nekā koksnes devējs, ko novācam, un atkal stādām no jauna,” sabiedrībā vēl samērā plaši izplatītu nostāju apstrīdēja J.Rozītis. Oponentiem viņš vienmēr skaidrojis, ka meži dod arī sociālu labumu. Pļavas cilvēkus priecē ar ziediem, bet mežs var piedāvāt, teiksim, lāčus. Nesen Papes audzēs uz stigas viens tāds atstājis pēdu nospiedumus. Ja mežus necirstu nemaz, kas zina, pēc cik gadiem lāči jau staigātu pa “Bajāru” sētsvidu.

Zviedrijā, kur bijis brīvdabas seminārs, demonstrēta izlases cirsmu izstrādes mūsdienu tehnika. Lai kokus izvestu, nesagandējot audzi, kādreiz izmantoja zirgus. Arī tagad tos vēl šur tur izmanto, lai pie ceļa pievestu kokmateriālus. Tomēr Skandināvijā šīs funkcijas aizvien vairāk veic ar manipulatoriem un kvadricikliem, kā arī meža kaķiem vai dzelzs zirgiem. “Nemaz nav tā, ka tikai jaudīgie hārvesteri redzami mežos. Gan jau arī mēs līdz tam nonāksim,” rezumēja Pasaules dabas fonda pārstāvis. Viņš uzskata, ka elastīgākas likumdošanas dēļ Latvijas mežu īpašnieki jau tagad ir nedaudz priekšā kolēģiem Lietuvā un Igaunijā.

“Viss notiek. Trijos gados, kopš sadarbojamies, esam iepazinuši cits citu kā partneri. Būtībā viss ir meža īpašnieka ziņā. Dabas fonda uzdevums ir rosināt un veicināt attīstību,” sacīja J.Rozītis, kurš mežkopību apguvis deviņus gadus, taču uzskata, ka īstu pieredzi meža kopšanā var uzkrāt, nostrādājot šajā jomā 30 vai pat 40 gadu.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Sadarbības partneri – Otomārs Ozols (no labās) un Jānis Rozītis – aplūko gleznu mežaudzi Rucavas pagastā, kur izlases cirte jau paveikta.