Pierunāt nevajag

Uz “Lavender Beach Villa” Saraiķos pie Zanes Gustas, kura jau pirms pandēmijas uzņēmusi ugunsstaigātājus, braucu nosvērti profesionālā noskaņojumā. Esmu žurnāliste, stāstīšu cilvēkiem, kā notiek ugunsstaigāšana, bet man jau tāpēc nav pašai obligāti jāskrien ugunī.

Tieši to, sagatavojot visus atbraukušos, stāsta sertificētā un starptautiski atzītā ugunsstaigāšanas instruktore no “Fire Hawk” Baiba Kļava-Vecvanaga. Obligātuma nav. “Ja jūtat, ka šī nav jūsu diena, būs vēl iespējas dzīvē, varbūt cita diena būs īstā. Vienīgais aicinājums – palikt kopā. Varbūt uguns pievelk vēlāk. Kā kopā sākam, tā kopā beidzam,” aicina Baiba.

“Pāri, nemudiniet viens otru. Nemēģiniet pierunāt sev tuvāko, nemudiniet bērnus, jo viņi paši zina, ko var un kad var. Un nav jājūtas neērti, ja neiet.”

Tā arī nenotiek, ka ļaudis ierodas pie iekurtas uguns un mēģina tajā iekāpt. Ugunsstaigāšanā būtisks ir rituāls, kurā dalībnieki ar bijību tuvojas uguns stihijai. Sākums ir visiem ierastā un mīļā ugunīgā bumba, kas lēni grimst jūrā. Visi kopā klusumā skatāmies saulrietu. Kad pēdējais sārtais stars pazudis aiz apvāršņa, dodamies atpakaļ.

Baiba ar asistentu, dēlu Valtu, jau iepriekš sakrāvuši alkšņa malku. Ugunij patīk, rūkdamas ceļas liesmas. Seko uguns rits ar ziedošanu. Kad esam sarunājušies ar uguni un uzticējuši tai savas vēlmes, instruktore sāk stāstīt, kāpēc jāiet pa uguni un kā to izdarīt.

“Tas nav nekas unikāls,” viņa saka. Ugunsstaigāšanas tradīcija ir ļoti sena, tūkstošiem gadus pirms mūsu ēras cilvēki ir staigājuši pa sakarsētām oglēm un dara to arvien. Iemesli ir bijuši ļoti dažādi, arī tagad tā ir.

Citviet tas ir iniciācijas rituāls, kurā zēni kļūst par vīriešiem, pārejot sakarsētām oglēm. Citur tas ir dziedināšanas rituāls. Katalonijā ir kāzu rituāls – jaunais vīrs nes jauno sievu pāri karstām oglēm. Arī Latvijā ir bijušas kāzas ar ugunsrituālu.

Baiba kopā ar vīru Mārtiņu mācījusies no Tonija Bērkena skolas ASV. Tā skata ugunsstaigāšanu kā personības attīstīšanu, redzesloka paplašināšanu.

Enerģijas tranzīts

Ir vairāki skaidrojumi, kāpēc to iespējams izdarīt. Vairāki ir balstīti fizikā. Divus no tiem pārstāsta Baiba.

Viens ir Leidenfrosta efekts. Ja papīra glāzē ir ūdens, tad, uzliekot uz sveces, tā neaizdegas. “Analoģija ar ugunsstaigāšanu ir tāda, ka mūsu ķermenis ir glāze un asinis ir ūdens, tās nepārtraukti cirkulē un atvēsina pēdas. Uz oglēm mēs neesam ilgi, tāpēc varam to izdarīt,” viņa stāsta. Otrs fizikas skaidrojums – kokogles slikti vada siltumu.

“Manā gadījumā ar fizikas skaidrojumu nepietiek,” viņa uzsver. “Fizikas likumi strādā simt procentos gadījumu. Ugunsstaigāšanā īsti tā nav. Var dabūt traumas. Te būs 400 grādi. Man palīdz skaidrojums, kas nāk no Kalahari tuksneša bušmeņiem, kuriem ir vārds nūm, kas nozīmē emociju, iekšējo spēku, garastāvokli. Ja tavs nūm mirklī, kad esi uz oglēm, ir stiprāks par uguns nūm, tad uguns tev neko nevar nodarīt. Ja uguns nūm ir stiprāks par tevi, tad var nodarīt pāri. Iekšējai pārliecībai, ka vari, ka zini, kāpēc to dari, ir jābūt.

Esmu gatava pat pāriet oglēm, cik ļoti gribu kaut ko izdarīt vai no kaut kā atbrīvoties. Uguns ir labs enerģijas tranzīts. Vienīgā no stihijām, kas transformē un pārvērš malku oglēs.”

Staigāšana pa oglēm ir ļoti labs atbildības veicināšanas treniņš. “Tas nav par to, ka kaut kas slikts var notikt. Tas ir par to, ka tas, iespējams, būs vasaras foršākais piedzīvojums. Dzīvē mēs jau no skolas laikiem esam iemācījušies – ja mums ir par kaut ko jāatbild, tam noteikti ir nepatīkamas sekas. Gribu veicināt to, ka ir jāatbild par visām patīkamajām sekām un foršajām lietām, kas notikušas. Pārsvarā gadījumu sekas ir fantastiskas emocijas un melnas pēdas,” instruē Baiba.

Vēl var būt uguns buča – atgriezeniskā saite no uguns. “Tulznas veidā, pāriet ātri, sāp mazāk nekā jaunu kurpju tulznas. Pārsvarā uguns buča ir tad, ja ej ar necieņu, ja liekas, ka vienreiz izdarīju, tad jau būs ļoti vienkārši un viegli, nevajag saņemties,” uzsver Baiba.

Vienīgais svarīgais darbs

Viņa demonstrē vairākas tehnikas, kā iet. Nostājamies pie uguns celiņa un ejam. Otrs – paņem emociju pa gabaliņu un ar ieskrējienu. Trešais – sameklējam punktu augšā, uz kuru koncentrēties.

“Solis ātrs, konkrēts, jūs gribat sevi dabūt pāri kā karstā dienā pāri kāpas smiltij uz ūdeni. Neskrienam, nelecam. Nevajag taustīt. Pieņem lēmumu un ej. Obligāti nosviniet, kad esat izdarījuši. Vēlams nefilmēt un nefotografēt, jo zibspuldzes gaisma nebūs forši. Labāk būt šeit un tagad,” iesaka instruktore.

Ir nakts, sisina sienāži, ogles gail tumsā. Mēs īsti neredzam cits cita sejas, taču kopā būšanas laikā esam kļuvuši par sensoriem, kas sajūt otru sev blakus. Tas ļoti nepieciešams, lai nesaskrietos.

Cits pēc cita dalībnieki dodas pāri oglēm, un otrā pusē to nosvin ar gaviļu saucienu. Dažs labs jau nogājis divreiz, kad man, skatoties ugunī, uzvilnī iekšēja pārliecība – tagad! Kājas pašas kāpj uz uguns celiņa. Ogles krakšķ, skaņa un reljefs īstenībā ir vienīgie, ko uztver maņas, pat siltumu nesajūtu. Lēkāju pa zālīti ar sajūsmas brēcieniem un svinu.”

Prieks, ticība sev, atbrīvošanās, pārliecība, lepnums – ar šādām emocijām noslēgumā dalās ugunsstaigāšanas dalībnieki.

Liepājniece Beatrise pirmo reizi gāja pa kvēlošām oglēm: “Mēs visi par sevi ļoti šaubāmies. Ļoti liela neticība sev, saviem spēkiem. Tā nāk paaudžu paaudzēm, jau ģimenē vecāki dod pirmo pasaules redzējumu, pēc tam skolas vide, draugi tik ļoti uzaudzē uzslāņojumu, ka cilvēks var nonākt pie 50, 60 gadu sliekšņa un tā arī nebūs noticējis sev. Tik daudz laika pagājis, tik maz palicis!

Paldies Dievam, ja cilvēkam vēl ir kāda dzirkstele, ja viņš atmostas. Ticība ir iekšā. No augšas ir gaismiņa katram cilvēkam. Vislielākais, ko mēs katrs varam, ir darbs ar sevi. Vienīgais svarīgais darbs, kas mums ir jādara šajā dzīvē.

Vairāk par ugunsstaigāšanu lasiet: www.fire-hawk.eu

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.