liepajniekiem.lv
Tūristu interese ļāvusi pēdējos gados Papei pakāpeniski iegūt arvien lielāku uzrāvienu – tā ir interesanta vieta gan atpūtniekiem, gan arī viesmīlības jomas darbiniekiem liek sarosīties ar jauniem piedāvājumiem. Pape ar katru gadu kļūst arvien rosīgāka, atzīst tūristi, kuri šeit brauc atkārtoti.
Astainā aktrise Džeina
Bieži pirmā vieta, kur iebraucējs Papē dodas, ir tūrisma informācijas punkts, kas iekārtots pagājušā gadsimta 30. gados celtajā un 2019. gadā atjaunotajā fišerejā jeb zivju pieņemšanas un apstrādes punktā.
Labiekārtota apkārtne, gar celiņa malām aug tā sauktās veco laiku puķes, daudzi izvēlas nofotografēties pie augstajām kāršrozēm.
Šo dažu gadu laikā punkts iekārtots ne vien kā informācijas ieguves vieta par pašu Papi un tās apkārtni, bet arī kā vietējais muzejs un radošais centrs.
“Cilvēki labprāt apskatās un izstaigā zvejniecības ekspozīciju, telpas, izzina, kas te kādreiz bijis un kādam mērķim šī vieta ir kalpojusi. Ekspozīciju arvien papildinām,”
teic rucavniece Anna Ančenko, kura Papes tūrisma informācijas punktā strādā no šīs vasaras, un viņa ir tā, kura piecas dienas nedēļā šeit sagaida tuvus un tālus tūristus.
Taču ikdienā te viņa nav viena – viņai ir kolēģe. Viņu sauc Džeina. Draudzīgā, melni brūnā sunenīte par katru piebraucēju paziņo ar skaļu rējienu. Izrādās, viņa piedalās arī Rucavas amatierteātra izrādēs.
Džeina, esot līdzi savai saimniecei darbā, pie reizes dabū pabūt brīvā dabā, izstaigāties, kā arī iepriecināt tūristus ar savu dzīvespriecīgo raksturu.
Ja tūristi ierodas dienās, kad punkts ir slēgts, viņi var paņemt informatīvos bukletus no skapīša, kas piestiprināts pie ēkas ieejas.
“Pie mums vispār daudzi brauc ar suņiem. Tūristi ņem līdzi savus mīluļus. Parasti publika ir pieklājīga – ienāk un pavaicā, vai drīkst uz pludmali ar suņiem. Mums no veciem laikiem pludmales zona ir tāda kā nosacīti sadalīta – kur var iet ar suņiem un kur ne.
Mūsu ieteikums ir, ka suns drīkst būt kopā ar saviem saimniekiem atpūtā, bet sunim jābūt pavadā. Dzīvnieks ir dzīvnieks, un daba ir daba – mums tās apkārt ir ļoti daudz, te visādi mums kustonīši un putniņi,” teic A. Ančenko.
Meklē jaunus izaicinājumus
Viņa novērojusi, ka Papē aktīvākās dienas, kad tūristu šeit ierodas ļoti daudz, ir trešdienas, bet svētdienās un pirmdienās viņi no šejienes izbrauc, dodas prom.
“Priecājamies, ka par Papi interesējas. Pape ir gana apmeklēta, bet visvairāk jau tiešām vasaras mēnešos. Lietuvieši, kas mīl braukt uz šejieni un savu taku iestaigājuši, atgriežas.
Viena dāma man šogad atklāja, ka jau brauc 10 gadus, iemīļojusi šo vietu tās miera un klusuma dēļ, pat ja te visu laiku apgrozās gana daudz cilvēku, jūras krasts ir neskarts,”
stāsta A. Ančenko.
“Arī latvieši brauc uz šejieni arvien vairāk, vācieši. Esmu šogad īpaši ievērojusi, ka somu šeit daudz. Viņi izvēlas šos ceļus, jo meklē jaunus maršrutus, izaicinājumus, kur ar kemperiem palikt, iepazīt kaut ko neatklātu,” viņa norāda.
“Latvieši izstaigā dabas takas – mūsējie ir staigātāji. Ir, kas brauc, jo dzirdējuši par putniem, meklē, kur vērot tos,” viņa piebilst, norādot, ka 30. jūlijā interesenti var pieteikties dalībai Papes pārgājienā.
“Ir arī tādi, kuri ierodas ar mērķi apstaigāt apkārt Papes ezeram. Kad uzzina, ka tie ir 39 kilometri, tomēr pārdomā,” smejoties teic tūrisma punkta darbiniece.
Ir izvēle, ko darīt
“Bet lielākā daļa prasa, kur paēst. Mums nu tepat ir divas kafejnīcas – “Papes vēji”, kas ir blakus fišerejai, bet otra kafejnīca ar nosaukumu “Amber Wind” ir netālu no Papes stāvlaukuma, kur saimnieko liepājniece Dina Alberta,” stāsta A. Ančenko. “Cilvēki līdz ar to ir ļoti apmierināti,” viņa uzsver.
“Papes vēji” darbojas otro sezonu, kafejnīcas īpašniekiem iegūstot šeit nomas tiesības, piedaloties vēl Rucavas novada pašvaldības izsolē. Rosība kafejnīcā neapstājas ne uz mirkli – vieni atnākuši vienkārši iedzert kafiju un pabaudīt patīkamus laikapstākļus, citi vēlas pamatīgāk ieturēties.
Rīdzinieces Daiga un Anda tik tikko pirmdienas pēcpusdienā ienākušas Papē no Nidas, kur viņas sākušas savu “Jūrtakas” posma pārgājiena maršrutu. Viņas apstājušās šajā kafejnīcā atpūsties un uzņemt spēkus tālākam ceļam.
“Sākām šorīt – sešos no rīta ar autobusu aizbraucām uz Nidu, tagad nākam atpakaļ, ejam uz Liepāju,” skaidro Daiga, kurai pirmo reizi piedzīvojumā pievienojusies draudzene.
“Papē esam pirmo reizi, bet nākot redzējām, ka te ir tik skaistas mājas! Tāds skaists lauku, piejūras ciemats. Tā kā brīvdabas muzejā visapkārt,”
sajūsmā ir Anda.
“Šis stūrītis tiešām tāds piemīlīgs!” uzsver Daiga.
Sievietes pirmdien iecerējušas tikt līdz Jūrmalciemam, jāpaspēj līdz pulksten 17, kamēr tur veikals vaļā. Tas ir vienīgais pa ceļam. Viņas nakšņos hamokos jeb īpašos šūpuļtīklos. “Pa ceļam šeit jau ir ko apskatīt,” viņas saka.
Dodoties uz Papes stāvlaukumu, kur tobrīd stāvēšanai novietotas kādas desmit automašīnas ar ārzemju numuru zīmēm, ikviens pamanīs nelielu senu namiņu brūnā krāsā ar šīfera jumtu, kura priekšā dobē vai podos zied dažādu šķirņu puķes.
Mājas priekšā izlikti daži galdiņi un informatīvā zīme, ka šeit var nobaudīt īpašu dzērienu – Papes kolu.
Kafejnīcas “Amber Wind” saimniece D. Alberta, kura kādreiz darbojās un tūristus lutināja ar saviem ēdienu un dzērienu piedāvājumiem blakus fišerejai, pastāsta, ka šo namiņu, kur tagad iekārtojusies un esot uztaisījusi savu radoši krāsaini māksliniecisko bardaku, sauc “Bākas”.
“Te kādreiz bija vienīgais veikals Papē,” zina teikt D. Alberta. “Taču neko daudz no senākas vēstures par šo namiņu nezinu,” viņa norāda. “Bākas” viņa īrē no kāda privātīpašnieka.
Pape iesūc sevī
Vienā ēkas pusē ierīkojusi kafejnīcu, tepat blakus viņai arī ir istaba, kur apmesties, lai pārlaistu nakti. Viņa ir liepājniece, taču teic, ka 100 dienas gadā, vasaras sezonā, jau astoto gadu viņai ir jābūt Papē.
“265 dienas esmu liepājniece, man jābūt Liepājā! Pavisam uz Papi negribētu,” viņa norāda. Savulaik ar vīru izsapņojusi, ka viņiem būs bārs jūras malā, darbosies viesmīlības jomā.
“Nebijām domājuši, ka šī doma materializēsies pie Baltijas jūras,” viņa smejoties saka, bet ir ļoti apmierināta ar to, ko dara.
“Kā parasti – te, Papē, man viss ir forši! Šī vieta man vairāk piestāv,”
viņa norāda, piebilstot, ka vairāk patīk autentiskas vietas.
“Un mani ilggadējie klienti, mani ārzemju tūristi un draugi, mani pašu meklē un atrod, tur rūpi par mani!” viņa priecājas.
“Pape mani un viņus ir iesūkusi. Šai vietai ir tāda noslēpumaina mistika nedaudz, taču nezinātājiem šķiet, ka tāda necila vieta,” viņa vērtē.
“Tā ir fantastika, ka vakaros no šejienes var skatīties uz Papes darbojošos bāku, dzirdēt jūru,” teic kafejnīcas saimniece. D. Alberta bilst, ka tomēr vēl prasītos kādas siltākas dienas šajā vasarā.
“Spilgti atceros 2017. gada vasaru, kad man kafejnīcā mugurā bija biezā ziemas jaka, ēdu skābeņu zupu, bet man likās, ka vasaras laikā no tāda aukstuma acis sasalušas! Ēdu zupu, bira asaras!”
Viņa savu darbību šeit uzsākusi pērn, taču viss tomēr nebija izdevies, kā iecerēts, tādēļ to sauc par izmēģinājuma gadu, lai saprastu, kā turpināt savu ieceri būt šeit un satikt savus mīļos tūristus. “Uzliku telti, visu aiznesa pa gaisu, izlauza. Ja nebūtu mana kafejnīca ar nosaukumu “Amber Wind” (“Dzintara vējš”), noteikti kafejnīcai būtu nomainījusi nosaukumu uz “Vējiem līdzi”,” viņa smejoties saka.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
