Vērgales pamatskolas komanda, uzvarējusi savā grupā konkursa “Lauki – manas mājas” pusfinālā, sestdien dosies uz finālu Jelgavā. Tās uzdevums – pārliecināt konkursa komisiju, ka jauniešiem ir kā dēļ atgriezties laukos un ka viņi paši ir gatavi strādāt, lai tā būtu. Latvijas Jauno zemnieku kluba rīkotā konkursa “Lauki – manas mājas” galvenais uzdevums ir radīt ideju, kā atdzīvināt kādu vientuļu un pamestu pagasta vietu, ideju ietērpt pārdomātā maketā un tad to pārliecinoši likt priekšā konkursa komisijai.

Izdomā vietu, kur meklēt mieru

Turklāt būtiski, ka jāzina arī, kā šo ideju īstenot un kur ņemt līdzekļus šim nolūkam.

Četras Vērgales pamatskolas 7.klases skolnieces Zane Almane, Una Gausmane, Sanda Kopštāle un Līvija Ūše kopā ar vizuālās mākslas un mājturības skolotāju Āriju Poriņu nolēma atdzīvināt saliņu Vērgales Muižas dīķa vidū. Šajā vietā, kur pagaidām mitinās tikai zivju gārnis un piestāj kāds gulbis, varētu ierīkot ērtu un tīkamu vietu, kur meklēt mieru un vientulību. No koka un citiem dabai draudzīgiem materiāliem tur taptu trīs mazas būves – “Ticība”, “Cerība” un “Mīlestība”. Paši ar laiviņu turp aizīrušies, ļaudis atrastu vietu, kur raisīties domām, sakārtot sirdi un prātu, “Kurzemes Vārdam” skaidro vērgalnieces. Šeit iespējams piesaistīt arī citas uzņēmējdarbības idejas, piemēram, veselīgu zāļu tēju audzēšanu, lai saliņas apmeklētājiem varētu piedāvāt smaržīgu dzērienu katrai gaumei.

Kurzemes novada pusfinālā, kas 28.oktobrī notika Skrundā, finālam izvirzītas divas komandas – vērgalnieki un Saldus pagasta Druvas vidusskolas pārstāvji.

“Sākumā, ieraugot citu skolu komandu darbus, uznāca gluži vai izmisums – ko mēs te vispār darām, viņiem tik dārgi projekti, perfekti izstrādāti maketi,” atceras Zane. Piemēram, kazdandznieki prezentējuši zivkopības nozares attīstības iespējas. Bijuši arī ar piensaimniecības attīstību un citām praktiskām jomām saistīti projekti, kuru īstenošanai nepieciešamās summas lēstas pat desmitos un simtos tūkstošu latu. Daudzi projekti bijuši saistīti arī ar aktīvās atpūtas vietu ierīkošanu. “Ai, tur ideju bija tik daudz, ka par tām bērnus varētu apskaust pat simts galvas Saeimā,” ar smaidu iestarpina skolotāja Mirdza Sīpola.

Uzvar, jo atšķiras no citiem

Vērgales meitenes spriež, ka viņu projekts, iespējams, uzvarējis tieši tāpēc, ka bijis pavisam citāds – sirsnīgs, dvēselisks, ar lielu pārliecību komisijai priekšā likts, turklāt izmaksu ziņā visreālāk īstenojams. Aplēsts, ka šādas vietas ierīkošanai būtu vajadzīgi apmēram trīs tūkstoši latu. Konkursa dalībnieces piedāvā līdzekļus šim nolūkam savākt ziedojumos no pagasta uzņēmējiem un iedzīvotājiem, no pašvaldības atbalsta un no skolēnu nopelnītā, palīdzot darbos pagasta zemniekiem.

“Lai jauniešiem gribētos atgriezties laukos, ir jābūt kaut kam mīļam,” Una apdomīgi atbild uz jautājumu, kas, viņasprāt, jauniešus varētu pamudināt pēc izglītības iegūšanas atgriezties pagastos. Līvija piebilst, ka pilsētā nebūs tik veselīga gaisa, tāpēc arī dažādas kaites tur ķertos vairāk. Šeit ir skaista daba, un tas jāizmanto. “Turklāt šeit paliek mūsu vecāki.” Bet Zane saka – nemaz jau nav tik viegli aiziet no tā, kas ir patiešām svarīgs. Vai meitenes būtu gatavas pašas radīt to sev svarīgo un mīļo, kas pēc gadiem aicinātu atpakaļ uz Vērgali? Viņas atbild ar pārliecinošu jā.

Dina Belta

Dinas Beltas foto

Vērgales komanda Sanda Kopštāle (no kreisās), Una Gausmane, Līvija Ūše un Zane Almane konkursā “Lauki – manas mājas” praktisku un uz peļņu orientētu apsvērumu vietā