Grobiņas dzimšanas dienai par godu rīkotā izrāde “Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi” bija tik kupli apmeklēta, ka vajadzējis nest klāt papildu krēslus. “Mēs tā arī bijām plānojuši,” saka Zentas Mauriņas piemiņas istabu vadītāja Maija Rolava.

“Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi”, kas pirmizrādi piedzīvoja jau pagājušā gada novembra beigās Rīgā, kur Centrālajā bibliotēkā tā bija skatāma grāmatu vidū, nu redzēta arī Grobiņā, kur tika rādīta tieši tāpat – starp grāmatām.

Viss sācies ar to, ka 9. klasē Laumai Balodei, kura ir Zentas lomas atveidotāja un izrādes producente, kāds uzdāvinājis Zentas Mauriņas atziņu krājumu “Dzintargraudi”. Parasti šādas dvēseliskas grāmatas ar autoru citātiem tiek ieliktas plauktos un tur arī guļ, tikai pēc laika tās atrodas. L. Balode līdzīgu stāstu piedzīvojusi arī ar šo krājumu. M. Rolava atceras: “Februāra sākumā man zvana kāda meitene, saka, ka grib aprunāties, jo ir vēlēšanās veidot izrādi par mūsu slaveno novadnieci Zentu Mauriņu. Ziniet, es sākumā ļoti skeptiski uz to visu skatījos, bieži nāk cilvēki ar dažādām iecerēm, bet tās netiek realizētas.”

“Izrādi esmu redzējusi nu jau trīs reizes un atkal pārliecinos, ka režisore veidojusi to tā, ka tur nav nekā lieka – katrs teikums, katra kustība ved uz nākošo. Stāsts ir ļoti veiksmīgi sakoncentrēts, kā esence. Arī šie tēli – Z. Mauriņa sirmiem matiem, laškrāsas tērpā, kurai pretstatā nostājas Nele ar savu vitalitāti, tumšumu, kas īpaši izceļ Zentas slimīgumu, kas arī ir mērķis. Nele uz skatuves sevī nes pasaulīgo skatījumu, bet Laumas tēls izskatās kā ne no šīs zemes. Uzskatu, ka šis tēlu kontrasts ir viena no izrādes galvenajām rozīnītēm,” pārdomās dalās M. Rolava. Izrādes kostīmu māksliniece ir Jana Čivžele, gaismu māksliniece ir Jūlija Bondarenko un skaņu celiņa autors Mārtiņš Meiers.

Pēc izrādes klajā nākšanas kritiķi to steidza skatīt un L. Balodei nācies dzirdēt tādas atsauksmes kā “intelektuāla izrāde”, “prasmīga aktierspēle”, kā arī teātra kritiķes Edītes Tišheizeres atzinību. Viņa slavējusi radošo komandu, jo šī izrāde izmainījusi priekšstatu par izcilu personību uz labo pusi. Savā kritikā viņa saka: “Zentas Mauriņas personības izcilība nav apšaubāma, taču viņas eseju pārsaldinātais izteiksmes veids man vienmēr atgādinājis tādu kā sālsezera (vai drīzāk — cukura ezera) virsmu, pa kuru uzmanība aši pāršļūc pāri, i necenšoties gremdēties dziļumos. Taču izrādē nav nekā no patētiska “lido doma zelta spārniem”, tie spārni palikuši kulisēs, proti, tieši tur, kur tiem jābūt, – grāmatu plauktos.”

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 5. marta numurā.

#kvards-20190305-06#