liepajniekiem.lv
Iestādes vadītāja Gražina Ķervija viņus dēvē par brāļiem un māsām, jo, atrodoties ilgstošā aprūpē, visi dzīvo cits citam cieši līdzās zem viena jumta. No centra aiziet vien tad, ja aiz brīvas gribas izvēlas pārcelties dzīvot citur. Taču tādi gadījumi ir reti.
Brīvu vietu nav
“Mums klājas labi,” Gražina Ķervija teica, uzņemot portālu liepajniekiem.lv, kaut aizbraucām nebrīdinājuši. Piedāvāja apskatīt telpas, lai paši pārliecināmies, ka centrā izveidota tāda vide, kas atgādina mājas.
Istabiņās pie logiem aizkari, kādā krāsā kuri iemītnieki gribējuši. Ir rozā, zili, raibi. Pie sienām – attēli. Viens prasījis, lai pieliek gleznu, un to arī dabūjis. Lielai rokdarbniecei iekārtots galds, pie kura viņa strādā, bet vadītāja teica, ka jānomaina pret lielāku. Uz tagadējā visiem materiāliem nepietiek vietas.
“Cenšamies pielāgoties ikviena klienta vēlmēm, lai viņi šeit justos labi,”
vadītāja uzsvēra.
Pa gaiteņiem gājām brīdi pirms pusdienlaika, un cilvēki pulcējās pie ēdamzālēm. Kāds, pamanījis G. Ķerviju, uzreiz viņu apkampa, cits mūs pavadīja, panākdamies līdzi.
Pie vīriešu istabiņām vadītāja uzrunāja ukraiņu vīriešus. Viņiem centrā mācot latviešu valodu, šo to jau saprotot un arī spējot atbildēt.
“Aizvīķi” ir valsts iestāde, tā pakļauta Valsts sociālās aprūpes centram “Kurzeme” ar sešām filiālēm, savukārt tas atrodas Labklājības ministrijas tiešā pakļautībā.
“Pie mums brīvu vietu nemēdz būt, uz vietām ir rinda.
Visus cilvēkus, kas tajā ir, pa iestādēm sadala valsts. Kad mums atbrīvojas vieta, piemēram, klients deinstitucionalizācijas projektā pārcēlās uz grupu dzīvokli Liepājā, uzrakstām pieprasījumu Sociālās integrācijas valsts aģentūrai, un ātri vien ir cits klients vietā,” paskaidroja vadītāja.
Visas pakalpojuma izmaksas klientiem sedz valsts, bet 15% no pabalsta vai pensijas katram izmaksā uz rokas. To naudu viņi drīkst tērēt pēc saviem ieskatiem.
Citi iet uz veikalu nopirkt kādus konfektes, cepumus, limonādi vai specifisku kafiju. Brīvi cilvēki, neviens nevar liegt pirkt, ko vēlas, kaut arī centrā ir 100% ar visu nodrošināti.
Attieksme mainās
Ir guļoši cilvēki, kas gultā atradušies visu dzīvi. Ir ar smagiem funkcionāliem traucējumiem; kādam vajag ratiņus, citam – protēzi.
“Mēs pret visiem klientiem izturamies kā pret līdzvērtīgiem – viņi ir mūsu sabiedrības daļa!
Runājamies ar katru, arī ar tiem, kuri nespēj atbildēt. Mēs taču savu daļu varam izdarīt – pajautāt: “Kā tev šodien iet?” Man ne vienmēr vajadzīga atbilde, pietiek, ka esmu pateikusi,” vadītāja piekrita, ka šāda spēja un attieksme nav katram dota; ir cilvēki, kas tā nespēs nekad.
Pēc viņas domām, daudz ko dod ģimenes audzināšana, arī paša sapratne, un tad, ja cilvēks vēlas, empātiju var arī iemācīties.
Sabiedrībā attieksme pret cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem ir dažāda.
Vadītāja gadiem saistīta ar sociālo jomu, bet agrāk, kad nestrādāja “Aizvīķu” centrā, īsti neaizdomājās, kāpēc šos cilvēkus redz tik maz. Viņi taču ir! Un, kad sāka vadīt centru, arī aizsāka tradīciju vest klientus sabiedrībā, jo viņi tās daļa tāpat kā mēs. Iestādei ir mikroautobuss, un ar to ved uz koncertiem, uz parkiem pastaigās, uz izstādēm…
Ar laiku pārējie viņus sāka pieņemt, īpaši saprotoši ir Priekules iedzīvotāji, kas
pasākumos nevairās no atšķirīgajiem cilvēkiem un pieņem viņu reakciju.
Tā ir tāda pati kā bērniem, kas neapslāpē emocijas, – plaukšķina un smejas, priecājas līdzi. Šāda jūtu izpausme samulsina citus, bet no tās nav jābīstas, vadītāja iedrošināja.
Emocionālas dāvanas
Iespējams, momentānas un sirsnīgas reakcijas dēļ pie šiem cilvēkiem patīk braukt uzstāties maziem bērniem.
“Aizvīķu” iemītniekiem ik pa laikam priekšnesumus sniedz Kalētu Mūzikas un mākslas skolas pirmsskolas grupas bērni. Tos viņiem palīdz sagatavot skolotāja Rūta Feldmane.
Viņa pastāstīja, ka uz Aizvīķiem bērnus ved tāpēc, ka šādā veidā viņiem var mācīt solidaritāti, žēlsirdību un iejūtību. Svarīgi, lai mazie redz, ka ir arī citādāki cilvēki nekā vairums. Protams, iepriekš viņus sagatavo, pastāsta, ka blakus dzīvo arī invalīdi.
“Pirmajā reizē bērni bija apjukuši, ieraugot cilvēkus, kuri sēž ratiņos vai lēni kustas, bet pēdējoreiz jau uztvēra pavisam normāli. Viņi šīs tikšanās gaida,” skolotāja pastāstīja, ka uzstājas Aizvīķos trīsreiz gadā – Lieldienās, valsts svētkos un Ziemassvētkos.
“Nekad nebraucam tukšām rokām, bet aizvedam līdzi bērnu taisītas kartītes, karodziņus, es paņemu pašas ceptus riekstiņus.
Diezgan daudz ziedoju šiem cilvēkiem, bet man patīk to darīt.”
Tagad mazie kalētnieki gatavo Ziemassvētku programmu. Ar to brauks uz diviem pansionātiem – uz Aizvīķiem un Gramzdu.
“Mēs uzstājamies ne tikai ar koncertu, bet sniedzam teatrālu izrādi. Bērni dzied, dejo, un priekšnesumos ir tikpat skaisti aksesuāri kā Liepājas teātrī. Mācām viņiem, ka dāvanas nav tikai lietas, bet tās ir arī emocionālas – prieks, ko pasniedz citiem,” Rūta Feldmane atklāja iedvesmas avotu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
