Pagājušās nedēļas nogalē Gaviezes pagastā no tuvākām un tālākām vietām sabrauca bijušie Liepājas rajona kolhozu priekšsēdētāji un ar lauksaimniecību saistītu uzņēmumu vadītāji, kas paši sevi ironiski iedēvējuši par sarkanajiem baroniem. Šoreiz visgarāko ceļu bija veicis kādreizējais priekulnieks Leonīds Kaķītis, kas atbrauca no Ludzas rajona, bet visīsāko – Aivars Priedols, jo strādā tepat kaimiņos, Grobiņas pagastā.

Salidojumā piedalījās arī sabiedriskie darbinieki un žurnālisti Jānis Leja un Jānis Kleinbergs no Rīgas. Jāteic, ka šādas tikšanās bijušajiem kolēģiem kļuvušas par tradīciju un, neraugoties uz to, ka dzīve cilvēkus izsvaidījusi kur nu kuro, tomēr notiek ik gadu. Pērn vīri, kas, viņu vārdiem runājot, cenšas turēties kopā gluži kā zāģa zobi, pulcējās Grobiņas pagastā, aizpērn – Kazdangas pusē, bet nākamgad, ļoti iespējams, viņu ceļš vedīšot uz Tukuma rajonu.

Teatralizēts uzvedums par kolhozu laikiem

Lai tikšanās noritētu saistoši, par apjomīgu programmu bija parūpējies sarīkojuma organizators un mājastēvs, Gaviezes Pagasta padomes priekšsēdētājs un bijušās kopsaimniecības “Brīvība” vadītājs Genādijs Jefimovs. Viņam palīdzēja vietējā Novadpētniecības muzeja vērtību glabātāja un kādreizējā pašvaldības vadītāja Alma Kāle un Kultūras nama vadītāja Inga Zandberga. Asprātīgi liekot lietā Gaviezē drīz pēc Otrā pasaules kara izveidotā kolhoza “Avangards” pirmā gada sapulču protokolus un citus vēsturiskus dokumentus, viņas bija sagatavojušas teatralizētu uzvedumu par padomju laikos iedibinātajiem noteikumiem, daudzajām nekārtībām un arī visvairāk kurioziem atgadījumiem.

 Pāris stundu vēlāk abas sievietes uzņēmās vadīt arī tikšanās Mandātu komisijas sēdi, kuras laikā uzslavu un pulksteni balvā saņēma gan bijušais ilggadējais Aizputes Sausā vājpiena rūpnīcas vadītājs Laimonis Zariņš, kurš uz salidojumu atbrauca stundu pirms noteiktā laika, kā arī Juris Janeks, kurš, kā jau bijušajam Liepājas rajona Lauksaimniecības pārvaldes priekšniekam piederas, par veselu stundu atļāvās noseboties. Goda rakstus pasniedza arī priekšsēdētājiem, kas savā postenī aizvadījuši visvairāk gadu. Pirmajā vietā ierindojās dunalcnieks Jānis Griezītis, kas kolhozu “Cīņa” vadījis 38 gadus, otrajā – bijušais Bārtas kolhoza vadītājs Gunārs Baltbārdis, bet trešajā – aizputnieks Edgars Ronis, kurš uzskatāms par vienīgo cilvēku pasaulē, kas 20 gadu nostrādājis tā laika cilvēkiem tik daudz solītajā “Komunismā”.

Bez attapības dzīvot nebija iespējams

Kolhoza priekšsēdētāja amats esot bijis unikāls ar to, ka no šī cilvēka prasīta atbildība pilnīgi par visām norisēm laukos. Tā vēlāk, raksturojot aizvadītos gadus un pieredzi, ko tie cilvēkiem devuši, teica G.Jefimovs. Viņam bija jāpārzina gan augkopība, gan lopkopība, gan mehanizācija, dārzeņu audzēšana, kolektīva audzināšana, kultūras pasākumi un atpūtas organizēšana, kā arī sporta darbs. Priedols pastāstīja, ka, pildot neskaitāmos pienākumus, nereti nācies būt arī attapīgam, lai izvairītos no nepatikšanām, kas draudējušas, ja priekšraksti nebija ievēroti, kā pienākas, vai pat apzināti pārkāpti.

Sarunā ar Otaņķu puses kolhoza “Zelta zvaigzne” bijušo priekšsēdētāju Ivaru Šalmu viņš atcerējās kādu tikšanos, kas noritējusi gados, kad grādīgo dzērienu lietošana bija stingri jo stingri noliegta. Lai ienestu šņabja pudeli kolēģa darba kabinetā tā, lai to nepamanītu kāds stukačs, viņam nācies konspirācijas nolūkā karstā vasaras dienā vilkt kājās garos zvejnieka zābakus, kuru stulmā tad arī aizliegto trauku noslēpis. Viss izdevies godam, tikai Ivars esot ļoti izbrīnīts, kāpēc Aivars viņu apmeklē tādā neparastā ietērpā. “Vai tad mums bija norunāts, ka kopā apstaigāsim meliorācijas objektus un lielos grāvjus?” viņš vaicājis.

Iemūžinās melioratora Manfelda piemiņu

Gūtās iemaņas vīriem pēc tam lieti noderējušas dzīves turpmākajās gaitās. Satikšanās dalībnieki, no kuriem prāva daļa vēl turpina aktīvi strādāt dažādos amatos, ne tikai atcerējās aizvadītos gadus, bet aizrautīgi runāja arī par šodienas aktuālākajām problēmām un nodomiem. Piemēram, piensaimniecības veterāns Mārtiņš Sesks klātesošos informēja, ka aptuveni pēc mēneša Kuldīgas rajona Sieksātē atkal durvis vērs nu jau otrreiz ar lielu piepūli un neatlaidību atjaunotais Latvijas Piensaimniecības vēstures muzejs. Bet Kalvenes kolhoza kādreizējais vadītājs Jānis Kalvītis pastāstīja, kā pašlaik jācīnās ar ļaunprātīgiem dedzinātājiem, strādājot par pašvaldības vadītāju Jelgavas rajona Valgundes novadā.

Apliecinot, ka joprojām ir apņēmības un nodomu pārpilni, viņi pagalmā pie Gaviezes pagasta nama iestādīja sarkano skābardīti, bet pēc tam iepazinās ar tām bagātībām un vēstures liecībām, kas glabājas pagasta Novadpētniecības muzeja plauktos un lādēs.

Lauksaimniecības darba veterāni domā arī par to, kā iemūžināt Aizsaulē aizgājušo kolēģu piemiņu. Šoreiz, atbalstot Jura Janeka ierosinājumu, viņi nolēma iecirst akmenī meliorācijas pamatlicēja mūsu rajonā Arvīda Manfelda vārdu. Lai tas notiktu, izveidota darba grupa, kas vērsīsies pie Bārtas pagasta pašvaldības, lai saņemtu atļauju papildināt uzrakstu, kas jau lasāms uz ceļa malā novietotā akmens. Piemiņas akmens tur novietots tāpēc, ka Liepājas rajonā nomeliorēti simt tūkstoši hektāru zemes.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Atmiņai par tikšanos salidojuma dalībnieki Gaviezes centrā iestādīja sarkano dižskābardi.

Tādas karafes un glāzes, kas vairs pat ar uguni nav sameklējamas, toreiz bija sastopamas ik uz soļa. Genādijs Jefimovs sniedz iemalkot kādu atmiņu malku celtniekam Robertam Jakušonkam.